Vēlamies dalīties arī ar mūsu skaisto dzemdību stāstu un pastāstīt par mūsu vecmāti! Savu pirmdzimto, dēliņu, sagaidījām skaistā 2016.gada oktobra dienā, Valmierā, Vidzemes slimnīcas dzemdību nodaļā, un, ar mums kopā bija mūsu vecmāte – Sanita Šatrovska.
Par mūsu tikšanos ar mūsu vecmāti varam teikt – to bija lēmis liktenis, jo mums nebija līguma dzemdības. Grūtniecības beigās apmeklējām topošo vecāku skoliņu turpat, Vidzemes slimnīcā, kur nodarbības vada tur strādājošas vecmātes. Man šī skoliņa bija ļoti svarīga, jo, ne tikai ieguvām svarīgu informāciju, bet arī iepazinām vecmātes, kas strādā nodaļā. Šī iemesla dēļ, jutos mierīgāka arī sākoties dzemdībām, jo, tā teikt, zināju uz kurieni, un pie kā braucu!
Kad ap sešiem ieradāmies nodaļā, mūs sagaidīja cita, arī ļoti jauka un atsaucīga vecmāte, kuras maiņa jau drīz beidzās un ap astoņiem no rīta pie mums apraudzīt ienāca Sanita. Jāpiebilst, ka no pieciem, kad nogāja ūdeņi, līdz pat astoņiem, tādas īstas sāpes vēl nebija sākušās. Tomēr, kad pie mums ienāca Sanita, viss arī sākās. Šobrīd tā varam pasmaidīt, ka mazulis laikam gaidīja savu vecmāti!
Mūsu dzemdības bija salīdzinoši ātras – ja ap astoņiem sākās regulāras sāpes, 12:47 puisītis jau bija klāt. Lai gan vecmāte nebija man klāt visu dzemdību laiku, jutos droša, jo, tiklīdz bija vajadzība, viņa uzreiz bija pie manis. Īpaši gribu uzteikt viņas sirsnību un mieru! Visu, ko viņa darīja un mums stāstīja, viņa darīja ar tādu mieru, ka tas neviļus pārgāja arī pie mums, un nevienu brīdi mūs nepameta sajūta – viss būs kārtībā! Arī dzemdību beigu periodā, kad mani, noteikti kā daudzas māmiņas, pārņēma – „nē, es nevaru” sajūta, viņa uzreiz spēja atrast īstos vārdus, lai atgrieztu manī ticību, ka tikšu galā! Jāuzteic arī vecmātes humora izjūta, ko dzemdību laikā, iespējams, ne īpaši novērtēju, bet tagad atceroties liekas – tik forši!
Arī tad, kad bērniņš jau bija klāt, viņa bija liels atbalsts. Sirsnīgi ar mums parunājās, arī turēja manu roku, kamēr ārste tika galā ar plīsumiem, kuru bija daudz, jo mums piedzima īsts SUPERbēbis, kā smaidīja vecmāte – supermena pozā, ar rociņu pa priekšu.
Kad bijām sagatavoti, lai dotos uz pēcdzemdību palātu, vecmāte vēlreiz paņēma bērniņu, paauklēja un klusiņām ar viņu parunājās – tas palicis atmiņā kā ļoti sirsnīgs brīdis. Vecmāte mūs pavadīja arī uz palātu un palīdzēja iekārtoties.
Arī pirmajās dienās pēc dzemdībām, kad mazuļa svara izmaiņas nebija tādas, kādas mums gribējās, Sanita nāca pie mums, stāstīja, rādija un palīdzēja kā varēja. Šai jomā gribu uzteikt visu personālu, jo, pat bez jautāšanas pie mums nāca un interesējās, kā mums iet, visas vecmātes, kas tajās dienās strādāja. Arī bērniņa svars ātri vien sāka nākt klāt!
Nobeigumā vēlamies vēlreiz teikt milzīgu paldies mūsu vecmātei Sanitai Šatrovskai par sirsnību, iejūtību un atbildīgo darbu, ko viņa veic, tam pieejot ļoti personīgi, un, radot sajūtu, ka jau ilgi, ilgi esam pazīstami, un sajūtu, ka, lai kas notiktu, esam drošās rokās! Viņa ir Cilvēks un Vecmāte ar lielo burtu, kas noteikti ir savā īstajā vietā! Mūsu, un domāju, daudzās citās ģimenēs viņa jau ir Gada vecmāte!
Atceroties Sanitas vārdus, kad atvadījāmies un devāmies ar mazulīti mājās, ka, mūsu dēliņš noteikti kādreiz gribēs būt arī lielais brālis, no sirds gribas teikt – uz tikšanos!
Līga