SABĪNES BLOGS: Pirmās neērtības grūtniecības laikā

Sveikas, dārgās meitenes! Šodien manam punča bērniņam tieši 21 nedēļa.

Grūtniecības kalendārs vēsta, ka mana mazuļa garums ir 26-27cm, un viņš sver jau 370-450gr. Līdz dzemdībām atlikušas 19 nedēļas. 22.grūtniecības nedēļā mans mazulis turpina attīstīties un aktīvi augt, īpaši attīstas viņa kustības. Viņam pieskārieni ir pasaules iepazīšanas veids. Mazulis mācās saprast, kā kustināt rociņas, kājiņas, kā tās saspiest, sasprindzināt, savilkt dūrītē, kur izvietotas dažādas ķermeņa daļas un kā tās savstarpēji sadarbojas. Bērniņš mācās pieskarties pats savai sejiņai, mācās glāstīt savas rociņas un kājiņas.

Man mans mazulis kļūst ar katru dienu arvien reālāks. Mēs sazināmies ar pieskārienu palīdzību, viņam ļoti patīk, ja ar viņu sarunājas. Īpaša piekrišana ir vecākajam brālim, kas brauc pa puncīti ar mašīnu un stāsta viņam par rotaļlietu pasauli, kurā dzīvo transformeri, vāģi un citi prieki. Mazulis noteikti nesaprot, kas tas viss ir, bet ar prieku atbild ar kustību palīdzību. Un Maksītis, diemžēl, nejūt vēl nekādas kustības, kaut gan man šķiet, ka no iekšpuses jūtu mazuļa kustības patiešām labi.

Kas attiecas uz vecākā dēla sagatavošanu mazākā ienākšanai dzīvē, proces ir. Priecājos, ka Maksimiliāns vairs nav tādā vecumā, kad viņam kaut kas jāpaskaidro, jāstāsta kaut kādā īpašā veidā sarežģītas lietas. Viņš lieliski visu saprot, saprot, ka nevaru celt smagumus, un saprot, ka nevaru celt arī viņu - ne uz velosipēda, ne kāpņu telpā, tāpēc viņš jož kājām, un tikai, kad mājās atgriežas tētis, tad atļaujamies tādas vaļības, jo ar mani dodoties pastaigā bērns līdzi ņem skrejriteni, ko vēlāk pats nes arī pa kāpnēm.

Viņš palīdz man pacelt no grīdas arī nokritušās lietiņas, dažkārt palīdz uzvilkt apavus, ja redz, ka tas man neizdodas. Un es tagad redzu, ka tomēr man ir izdevies izaudzināt īstu vīrieti un kādam pēc tam tiks šis vīrs, kas ir kā īsts brīnums.

Tāpat piedomājam pie tā, lai dēls atrastos biežāk mazuļu sabiedrībā. Mūsu apkārtnē tādu pavisam maziņu nav, bet ir puisītis, kam ir pusotrs gadiņš, un ir puisītis, kam ir 8 mēneši. Mazulīti vēl neesam redzējuši, bet pusotru gadu vecais Daniels bieži ienāk ciemos.  Sākumā Maksītis it kā neko, izvēlas rotaļlietas, ar kurām nav žēl dot rotaļāties otram, un savus dārgumus noglabā. Pēc tam sāk dusmoties, ja mazulis kliedz un neļauj viņam mierīgi paspēlēties, sēž savā istabā un nesaprot, kāpēc mazulis dodas tieši turp.

Nācās sākt audzinošās sarunas par to, ka mūsu mazulis arī tā darīs, jo visi mazuļ tā dara. It kā dēls saprata visu un izdarīja secinājumus, ka ja jau mūsu mazuli nevar atdot atpakaļ, tad jau viņš tiešām būs labāks, jo ir mūsu, un mēs viņu mīlēsim. Nu kaut kā tā, pagaidām.

Tagad cenšamies pēc iespējas vairāk pavadīt kvalitatīvu laiku trijatā, jo vēlāk vecāku uzmanības dēlam var tomēr trūkt. Jā, un redzamies jau tā tikai pāris dienu nedēļā. Maksimiliāns vasarā dzīvo vasarnīcā un atbrauc ciemos tikai laikā no ceturtdienas līdz svētdienai uz Rīgu, uz mūzikas nodarbībām un, lai laiku pavadītu kopā ar vecākiem.

Nesen bijām Baskāju takā un Šlokenbekā, kuru iepazinām, pateicoties MK projektam "Vasaras gids". Mums ļoti patika un es pat tiku galā ar fizisko slodzi, un biju ļoti lepna par paveikt. Domāju, ka arī mazulim puncītī tas bija veselīgi, ka es devos pastaigā basām kājām pa dažādām virsmām, un tiku pie tik daudziem sensorajiem iespaidiem.

Kopumā, runājot par manu pašsajūtu, tā, diemžēl, neuzlabojas, jo tieši otrādi, ar katru nedēļu viss kļūst aizvien grūtāk. Glābj tikai pozitīvās grūtniecības sajūtas, un domāju, ka šī pozitīvā noskaņa attiecībā uz grūtniecību man ir tikai tāpēc, ka grūtniecība bija gribēta, vēlama, jo ja tik spēcīgi negribētu mazuli, es jau sen pārvērstos ļaunā tantiņā, kas pastāvīgi sūdzas, cik viņai ir slikti.

Nu un ja reiz sākām runāt par sāpēm un nepatīkamām sajūtām, tad jāpiemin viltus kontrakcijas, krampji un tūska.

Kaut kā tas viss mani sasniedza pirmajā grūtniecībā vien ap septīto mēnesi, tāpēc es, maigi sakot, biju izbrīnīta, ka viss atgriežas tik strauji, iespējams, dzemdes tonusa dēļ, bet tajā pat laikā - neesmu ārsts, lai uzstādītu diagnozi.

Kādu nakti es pamodos dēļ spēcīgām sāpēm vēdera lejasdaļā, kas spieda man tā kā uz muguru. Gribējās savilkties čokurā un stenēt, bet es atcerējos, ko man mācīja MK dzemdību kursos par dzemdībām (obligāti atsauksme jāuzraksta), ka vajag elpot. Tā vietā, lai kristu panikā, es sāku dziļi un vienmērīgi elpot un sāpes atkāpās. Es piecēlos no gultas un gāju uz viesistabu, pastaigāju, apsēdos dīvānā un sāku raudāt. Man kļuva baisi. Pamodās vīrs, pienāca pie manis, nomierināja mani. Vairāk sāpju nebija, mazulis kustējās, sirsniņa sitās. Tātad - viltus trauksme.

Reiz ap rītu pamodos no tā, ka man krampji kājā iemetās. No pēdas līdz ikriem kāju pilnīgi grieza uz āru no sāpēm. Gribējās kliegt pilnā balsī, bet atkal savācos un elpoju, intensīvi masējot kāju. Pēc 5 moku pilnām minūtēm pārgāja, bet kliboju pēc tam gandrīz visu nākošo dienu.

Nu un tūska īpaši ir pamanāma pēdās. Kāja palielinājusies par 2 reizēm. Man bija jānopērk kurpes svinīgam pasākumam, un es nespēju noticēt, ka neielienu savā 38.izmērā, bet jāizvēlas ne tik 39., bet 40. Izvēlējos apavus pēc  principa,  - kas man būs ērts, tajā arī došos šodien  ielās. Ērtu apavu meklējumos es paķēru gandrīz 2 stundas, pie tam, ņemot vērā, ka nekad neesmu bijusi iepirkšanās mīle.

Mans svars turpina augt, par spīti tam, ka izvēlējos svērties tikai pirms ārsta apmeklējuma, es nosvēros tomēr pagājušā nedēļā. Atkal nokāpu no svariem ar asarām acīs + 7kg, bet, ja skaita no mana ziemas svara, ar ko stājos uzskaitē, +5-+6kg. Bet man tas tik un tā ir ap 8.. Apskaužu tās grūtnieces, kas mierīgi uzvtver svarā pieņemšanos. Man tas ir ļoti slimīgs process. Es sāku pamanīt, kā parādās celulīts, kā aug tauku kārta uz vēdera, un sāku kautrēties atrasties cilvēkos, piemēram, pludmalē.

Un man priekšā vēl atvaļinājums Bulgārijā, un tas arī vēl veselu mēnesi jāgaida, tad es būšu pavisam liela, 26 grūtniecības nedēļas. Labi, ka man draudzene atdeva savu peldkostīmu, kas ir kā atseveišķs krekliņš grūtniecēm un biksītes ar platu gumiju. Tajā izskatos pieņemami un pat labi savās apaļajās formās.

Starp citu, runājot par ceļojumiem, tagad, esmu apdrošināšanas meklējumos, kas apmaksātu tieši grūtniecības pakalpojumus. Protams, ir bailes, ka man varētu vajadzēt medicīnisko palīdzību, lai gan es cenšos sevi noskaņot uz to pašu labāko. Vai kāda var ko ieteikt?

Runājot par manu emocionālo stāvokli, tomēr turpina uzplaukt ievainojamība. Esmu kļuvusi vairāk kā mājas sieviņ, lai gan agrāk vienmēr paticis iziet cilvēkos. Tagad man vairāk gribas sevi ierobežot šaurā cilvēku lokā, ar ko kopā jūtos labi. Bez tam, es vēlos, lai šie cilvēki būtu kopā ar mani vienēr, un citu nemaz nebūtu. Saprotu, ka mīļotajiem ir daudz darīšanu, neskaitot manu personību, bet tā tīri egoistiski, gribas būt blakus.

Esmu tik ļoti pielipusi savam vīram, vairāk paveicies ir tieši viņam, jo brīvdienās no viņa negribas pat nost kāpt. Ļoti līdzīgi situācijai, kad manas mammas suns - labradors Junna, kas no visiem sirds dziļumiem iedomājusies, ka ir jorkšīras terjers un pastāvīgi cenšas mums klēpjos. Tā es arī cenšos līst klēpī vīram un tur izvietoties kā mazs bērniņš embrija pozā. Man pastāvīgi gribas pieskārienus. To vien saku kā - papaijā mani, pieskaries man.

Un pat dēlam esmu apnikusi ar savām maiguma izpausmēm, mēs guļam no rītiem gultā un paijājam viens otru. Maksītim pietiek īsam brītiņam, viņš visai ātri pasaka - nu vis "pietiek bučoties, iešu spēlēties". Un es - | dēliņ, nu vēl minūtīti, lūdzu"... Un viņš padodas.. :)

Lūk, tā arī dzīvojam. Es varu teikt, ka esmu laimīga. Vienkārši, pie daudzām pārmaiņām ir jāpierod. Bet esmu stāvoklī, un tas taču ir tikai uz laiku.

Visiem vēlu labu noskaņojumu, saulainu nedēļu un sūtu saulainus sveicienus visiem

Sabīne un Punča bērniņš