Sveikas, dārgās māmiņas! Atkal esmu kopā ar jums, bet jau jaunā, divu bērnu māmiņas statusā.

Liels paldies visiem par apsveikumiem, par siltiem vārdiem un vēlējumiem! Mēs ar Aminu sūtām jums daudz gaisa buču.

Viņa ir tik feina, joprojām no galvas neizskrien frāze - pilnai laimei mums pietrūka tikai viņas, viņa ir kā trūkstošais puzles gabaliņš manā dzīves bildē ar nosaukumu "laimīga ģimenes dzīve". Protams, ir vēl arī pēcdzemdību eiforija, kā jau katra māmiņa, arī es esmu pārliecināta, ka man piedzimis nevis vienkārši bērniņš, bet astotais pasaules brīnums.

Bet šodien es gribētu ar jums padalīties savā pozitīvajā dzemdību stāstā. Iespējams, kādam šī pieredze noderēs vai arī vienkārši šķitīs interesanta.

Ja manas dzemdības būtu jāraksturo vienā teikumā, tad es izmantotu vienu sakāmvārdu "Nodrošinājies pirms laika, tātad - bruņots!". Es biju tik ļoti gatava dzemdībām gan fiziski, gan morāli, gan informatīvi, ka man izdevās pilnībā izvairīties no baiļu sajūtas.

Kā jūs jau zināt, dzemdības manas nesākās dabīgā veidā, es labprātīgi devos uz dzemdību namu pilnā 41 nedēļā, ar mana ginekologa nosūtījumu. Es varēju gaidīt vēl nedēļu, bet biju tik ļoti nogursi morāli, ka piekritu ārsta lēmumam. Svētdien nomocīju ar saviem zvaniem vecmāti Baibu Zelku, kas vada dzemdību sagatavošanas kursus Māmiņu Klubā, un uzdevu viņai visus satraucošākos jautājumus.

Pateicoties viņai, mēs uzzinājām, cikos labāk braukt un kā izdarīt tā, lai manu vīru nedzītu prom līdz apstākļu noskaidrošanai. Skrienot uz priekšu, pastāstīšu, ka bez viņa man viss nebūtu bijis tik priecīgi, vispār, nevaru iedomāties, ka būtu dzemdējusi viena.

Mēs atbraucām, uzņemšanas telpā mūs uzņēma bez īpaša entuziasma, bez ginekoloģes nosūtījuma un datu pārbaudes manā mātes pasē mūs pat pāri slieksnim nelaida. Vīru uzreiz gribēja sūtīt mājās, kamēr man nekas vēl neesot sācies, neesot te viņam, ko darīt. Bet bija variants palikt, par to gan mēs nezinātu, ja vien Baiba Zelka nebūtu neko teikusi - tā bija ģimenes palāta ar stundu samaksu (2Ls stundā vai 35Ls uz visu diennakti), un tajā mēs varējām būt kopā. Piezvanījām, uzzinājām, ka palāta brīva, tātad - varam iet kopā.

Man uzdeva kaudzi visādus jautājumus. Nesaprotu, kā sievietes, ko atved ar kontrakcijām, vispār uz tiem var atbildēt. Pēc tam mani nosvēra, kopš 37.nedēļas nebiju kāpusi uz svariem, tāpēc biju ļoti neapmierināta ar savu svaru. Pa mēnesi pieņemusies biju svarā par 2kg, kopumā tātad par 22kg visas grūtniecības laikā. Pirmajā grūtniecībā pieņēmos par 27kg, un tagad nu mazlietiņ mazāk, tas priecē.

Tālāk mūs nosūtīja uz grūtnieču nodaļu, kur māsiņa apstiprināja, ka nekas jau vēl neliecina par to, ka stimulēs tieši šodien, viss atkarīgs no mazās sirdstoņiem un ārsta lēmuma, tam ir daudz operāciju, tāpēc sēdiet un gaidiet savā maksas palātā.

Mēs centāmies nesatraukties, vēl jo vairāk, palāta bija vienkārši augstākā klase. Liela divguļamā gulta, duša, tualete, ledusskapis un TV. Man bija līdzi adīklis. Tā  nu ērti iekārtojos, ieslēdzām ekstrasensu raidījumu un vārtījāmies pa gultu, kā mājās. Mani tikai vienu reizi aizveda toņus paklausīties, kas parādīja, ka bērniņa aktivitāte ir samazinājusies, un ir redzams, ka viņai jau nav labi manā puncītī. Ap 12tiem sagaidījām galveno ārstu, mani aizveda uz apskates telpu un konstatēja, ka atvērums ir 1,5cm, un, kā reiz, man sākās jocīgi izdalījumi, es padomāju, ka tas ir gļotu korķis.

Ārste ielika vagināli mazu tabletīti, teica, ka jāguļ un jāgaida kontrakciju sākšanos. Šis stimulācijas veids ir krietni maigāks kā gēls, ar ko stimulēja pirms 5 gadiem, tāpēc ātru rezultātu nav vērts gaidīt. Es gulēju, man atkal paklausījās toņus, šoreiz jau reizi stundā. Es adīju, apskāvos ar vīru, skatījos TV. Jutos ļoti ērti, gandrīz kā mājās, nekādas kņadas, mīļotais cilvēks blakus, silti, mājīgi un mierīgi.

Ar telefona starpniecību sarakstījos ar astroloģi Anželiku Žuravsku, kas dienu pirms tam apstiprināja, ka 9.decembris ir laba diena mazulītes dzimšanai, īpaši pēc plkst. 17:00. Viņa teica, ka pēc tam man kļūs vieglāk. Varbūt tāpēc es vairs tā nesatraucos par to, ka kontrakcijas tā arī nesākās. Vienkārši, kad dzemdēju Maksīti, gēls iedarbojās jau pēc 5-10 minūtēm un sākās ļoti intensīvas sāpes, bet te - nekādas reakcijas. Tātad, guļam tālāk un turpinam adīt.

Pēc 13tiem sāku pamanīt asiņainus izdalījumus, nācās pat likt speciālu paketi. Pajautāju ārstam, vai tas ir normāli un man paskaidroja, ka tā atveras dzemdes kakls. Pēc tam sāka vilkt, vēders laiku pa laikam palika ciets, viss notika periodiski, bet es centos nekoncentrēt uz to savu uzmanību, lai pataupītu spēkus īstajām kontrakcijām.

Te atcerējos vairākas jogas pozas, kas palīdz plašāk atvērties gurnu daļai. Apsēdos, pēc tam ieņēmu tauriņa pozu, adīju un skatījos TV, lai, kamēr rokas aizņemtas, mazāk pamanītu to, ka sāpes kļūst lielākas.

Ap 14tiem sapratu, ka ne nu viņas ir, kontrakcijas ir klāt. Īstās. Ik pēc 5 minūtēm vilka ļoti spēcīgi, bet es nekritu izmisumā. Ar vīru skatījāmies pa logu, vērojām, kā pēc izrakstīšanās mājās dodas citi bērniņi, atspiedos pret palodzi, vīrs masēja man jostasvietu ar ezīšu bumbām. Kontrakciju laikā masāža bija pat nepatīkama, bet starp tām bija pat patīkami un varēju labāk atslābināties.

Piezvanīja draudzene, mēs ar viņu vēl pat pasmējāmies. Mani aizrāva situācija, stāvu uz visām četrām un mēģinu adekvāti runāt pa telefonu. Kontrakcijas laikā pat histēriski smējos, vīrs pielika pie deniņiem smejoties pirkstu, bet teica, ka labāk tad lai es smejos, nekā raudu.

Pēc tam atnāca ārste, konstatēja, ka atvērums ir jau 5cm un nolēma atvērt augļūdeņus, lai pārliecinātos par to, ka tie tīri. Galu galā 41.nedēļa, visādi var būt. Ūdeņus nolaida, izrādījās, ka tie tīri. Bet te sākās spēcīgākas kontrakcijas, un mani nosūtīja uz toņu pārbaudi.

Kamēr es virzījos uz priekšu, vēl nekas, bet apgulties - vienkārši neizturami. Pašas nepatīkamākās atmiņas par dzemdībām ir tieši ši te toņu pārbaude.

Vīru ielaida pie manis tikai tad, kad kaimiņieni par nelaimi-laimi jau izklausījās. Es jau stenēju un klusām nīdēju. Centos elpot dziļi katras kontrakcijas laikā. Un intervāls jau bija labs - ik pēc 2-3 minūtēm.

Kamēr es tur mocījos, vīram ieteica paņemt visas mūsu mantas, un mēs pārcēlāmies uz dzemdību centru, tad arī aizsūtīju pēdējo sms portāla redaktorei. Pēc tam es jau nespēju ne ar vienu sazināties.

Mēs braucam augšā, un tur tāds remonts, uhh.. Dīdoties no kontakciju sāpēm, ķeroties, pie kā pieturēties, sajūsminājos - tas ir kaut kas, Eiropa. Dzemdību zāles ir tādas skaistas, kā boksi, ar bīdāmaām durvīm, tur ir pieklusināta gaisma, manā zālē bija krēsliņš, mana vecmāte piekrita uz tā pieņemt bērniņu. Tas pacēla manu noskaņojumu. Pagaidām mums piedāvāja ieiet dušā, un tad - jādomā tālāk.

Duša vienkārši pasaka, liela, tur ir bumba, ir rokturi, pie kā turēties ērti. Vīrs palīdzēja noģērbties, bet es taču, galu galā esmu sieviete, un tādā stāvoklī vēl piedomāju pie tā, kā izskatos, pieprasīju tūlīt dvieli, kurā ietīties, lai skats būtu labāks. Vīrs par mani smejas, bet dvieli tomēr iedod.

Kontrakcijas ik pēc minūtes, varbūt pēc divām. Vīrs procesā iekļāvās labāk kā es, viņš zināja jau, kad man būs kontrakcija, saņēma mani zem muguras, lēja ūdeni uz puncīša. Es izvēlējos taktiku ar skaņu, vienkārši tāpēc, ka ļoti gribējās kliegt. Kad mājās mēģinājām, šķita, ka mana skaņa ir "ŪU", bet tagad labi aizgāja "O" un "A". Vīrs kontrakciju starplaikos mani ļoti slavēja, jūtami priecājās par mūsu komandas darbu un jokoja par manu ļoti skaisto balsi.

Viņa uzmundrinājumi tiešām man palīdz. Viņš saka - tu esi tāds malacis, es ar tevi lepojos, un es par sevi - esmu malacis, es esmu malacis - fūu, fūuu, fūuu, OOOOOO.

Pēc tam man duša apnika, es gribēju apģērbties atkal savā kreklā. Mēs kaut kā aizlīdām līdz zālei, paņēmām līdzi bumbu, un uz grīdas uzklājām pledu. Tas bija zaļā krāsā un ļoti mīksts. Es mēģināju ieņemt vairākas pozas uz bumbas, arī četrāpus stāvēju un rezultātā vienkārši atkritu atpakaļ, atspiedos pret vīra ceļgaliem un bumbu vienkārši apķēru. Man kļuva vēl sliktāk, skaņas jau līdzinājās gaudošanai, elpošana sāka nojukt. Vīrs tik teica - pagaidi, vēl mazliet, pēc 17tiem būs vieglāk, tev taču Anželika jau teica. Es vēl dusmojos, kas par murgu, un, ja nekļūs vieglāk, kā var kļūt vispār vieglāk, āaa, epidurālā anestēzija, tā gan varētu atvieglot manu stāvokli.

Sākās visādas šaubas par to, ka pati nevarēšu, ka vajag EA. Šajā brīdī ienāca divi stundenti, kas lūdza atļauju pavērot manas dzemdības. Es raudu un dzenu viņus prom. Sanāca ne pārāk laipni, bet toties rezultatīvi.

Pēc tam sākās īsts murgs. Ienāca meitene, laikam māsiņa, lika man toņus. Bet es tādā stāvoklī, nu nekādi nevaru apgulties. Cīnos ar kontrakcijām, katru savu OOAAA virzu viņas virzienā, es viņu pārliecinu par to, ka nevajag nekādus toņus klausīties, ar mani viss ir LABI, nevajag, dzirdat. Bet viņa ir uzstājīga, esot jākontrolē, kā jūtas bērniņš, un bez toņiem te neiztikt.

Es padodos, mēs cenšamies sēžot uz bumbas uzlikt raidītājus, bet tie nestrādā. Nācās tomēr apgulties. Man uzreiz viss bija neizturami, un visu savu naidu un dusmas es virzīju uz nekur nevainīgu māsiņu, skatījos viņai acīs un raudāju. Un viņa man pieticīgi saka - elpojam, Sabīnīt, elpojam, fūu-fūuu, fūu.  Raidītājiem kaut kas notika, mani sāka grozīt no viena sāna uz otru, kaut kas nebija, kā vajag. Māsiņa gāja pasaukt vecmāti. Es sāku pieprasīt epidurālo anestēziju.

Vīrs jau teica, priekškam, muskuļi jau saraujas, atceries, ko Alika teica, nav sāpīgi. Un te es kā iekodu viņam pirkstā nākošās kontrakcijas laikā.. Laikam, lai justu, kā man sāp. Bet, paldies par viņa sapratni, viņš tikai paņēma roku nost un teica, lai vairs nekožu, piekrita samaksāt man par anestēziju pēc tam, kad vecmāte novērtēs atvērumu.

Te ienāk vecmāte, man spēcīga kontrakcija, un es intuitīvi paceļu kāju, vīrs to saķer. Es iekliedzos un jūtu, ka kaut kas tā kā plīst. Man spiež, man spiež, un pēkšņi es sapratu un sāku kliegt vecmātei.

Viņa ātri gatavo man dzemdību galdu, bet tomēr nolemj apskatīt atvērumu - o, pilns, galviņa jau nāk. Galds- nepagūstam, gulta transformējas, tagad tas ir krēsls, vīrs operatīvi pārvietojas man aiz muguras un apķer mani.

Vecmāte piedāvā kājas nolaist lejā, lai būtu kā uz krēsla, vertikāli. Man kājas rauj krapmjos un divas vecmātes katra tur pa vienai mani kājai. Spiežam.. Es cenšos ar skaņām sssss, ssss. Sāpīgi, ļoti.. galviņa ir jau klāt.

Es nesagaidu aicinājumu, pati stiepju roku pataustīt - mīksta, silta un mataina. Tas piedod man spēkus un ar otro spiedienu mana meitiņa ir klāt.

Laiks, skatamies. 17:05.. Un patiešām, vieglāk kļuva pēc 17tiem, kā Anželika solīja, nu re, kā.

Nabassaite bija ļoti īsa, neaizsniedzās man līdz krūtīm, gulēja man mazā uz vēdera un pīkstēja kā kaķītis. Man siltais laimes kamoliņš, sveika, mana mazā, kāda tu esi gudriniece!

Jaunizceptais, nu jau otro reizi - tētis, apskauj mani, skatās uz mani un glāsta meitiņas galviņu. Nabassaitei ļauj izpulsēt, un pēc kāda laiciņa vīram piedāvā to nogriezt. Pirmajās dzemdībās viņš atteicās to darīt, bet tagad piekrita pats.

Meitiņu aiznesa nosvērt, izmērīt - 3840g, 53cm. Mana mazā bulciņa, bet mazāka par brālīti. Man laikam nevar būt mazi bērniņi, es vienmēr to esmu zinājusi. VIņu apskata ārsts, vīrs stāv blakus, runā ar viņu.

Mēs ar vecmāti strādājam pie placentas iznākšanas. Pēc tam mani vēlreiz apskatīja un konstatēja nelielu iekšējo plīsumu, kas mani ļoti satrauca, jo šoreiz es ļoti gatavojos dzemdībām, veicu kegela vingrinājumus un starpenes masāžu, bet, kā rezams, tad, kad jutu, ka kaut kas plīst, tad arī saplīsa, vienkārši es vēl nesapratu, ka parādās spiediena sajūta.

Mani šuva, un meitiņu uzticēja tētim. Viņš viņu apģērba, ietina sedziņā, paņēma rokās un sāka ar viņu runāties. Skatoties uz to visu, man acīs parādījās asaras.

Šoreiz mēs tiešām dzemdējām kopā. Vīrs nebija vienkārši klāt dzemdībās, viņš tajās piedalījās kā smagā, sarežģītā komandas darbā, un viss tāpēc, ka bijām tam gatavi. Pateicoties tam, ka bērniņš ir jau otrais, un jau fiziski zini, kas ir dzemdības, pateicoties tāpēc, ka vīrs devās ar mani uz dzemdību sagatavošanas kursiem, un uz ļoti noderīgo lekciju par pāra dzemdībām pie psiholoģes Alikas Sorokinas. Nu, un, protams, tāpēc, ka bijām kopā no sākuma līdz beigām, un viss notika mājīgos, ērtos apstākļos, kas nemaz neatgādināja par to, ka esam slimnīcā. Pamatā dzemdības bija tikai divatā, ārsti vien vēroja un kontrolēja dzemdību gaitu, un pieņēma pasaulē mūsu meitiņu.

Es varēju dzemdēt pati, bez anestēzijas. Es ticēju tam, ka neļaušos, un man sanāca, un man patika, kā man tas sanāca.

Vairāk bērniņus mēs neplānojam, bet vēlu katrai grūtniecei gatavoties dzemdībām ar prieku. Ja maksimāli izpēti visu šo tēmu, izdodas izvairīties no bailēm, kas pilnībā pastiprina pat dubultā sāpju izjūtas. Dzemdēt nav patīkami, tam es piekrītu, bet rezultāts ir tā vērts. Kad bērniņš ir jau uz vēdera, pie krūtīm, viss pārdzīvotais ir nieks, jo tagad kādam esi visa pasaule, un šis kāds ir tavas pasaules centrs.

Turpinājums sekos...

Gaidiet saimnieces lomā mani Jaundzimušo klubiņā, kur stāstīšu par mazās meitenītes Aminas dzīvi!

Visiem labu noskaņojumu!

Jūsu Sabīne (bez punča),

divu brīnišķīgu bērnu mamma

Mūsu visu laiku vislabākā maigā aizsardzība!

Huggies® Newborn

ziemas loterija