Prieks, kur tu rodies!

Šī gada 8.jūnija rītā pēc 7h ilgušām dzemdībām piedzima mūsu mazulīte. Mazs bērniņš - 3080g svarā un 50cm garumā..

Par bērniņa pieteikšanos uzzināju 2017.gada 2.oktobrī, kad īsi pirms došanās uz darbu uztaisīju pirmo grūtniecības testu. Ieraugot divas strīpiņas, no prieka nezināju, kur likties. Noturējos, lai nepamodinātu vīru un neizbļautu iepriecinošos jaunumus, vēlējos to pavēstīt kā īpaši, atmiņā paliekoši.

Pacilātā noskaņojumā devos uz darbu. Viss šķita kā parasti. Dienas vidū sāku justies visai dīvaini - slikta dūša, nogurums,vēlāk nepārvarama kāre pēc šokolādes. Vīra apciemojums izjauca manu plānu, kā paziņot par grūtniecību. Viņu satrauca gan mēnešreižu neesamība (kuras itkā kavējās), kā arī mana sliktā pašsajūta. Tā kā slikti protu melot un biju pārāk laimīga, lai noslēptu smaidu, tad teicu: “Es laikam esmu stāvoklī. Tu būsi tētis!”. Vīram šķita, ka jokoju. Mēs gan vēlējāmies tikt pie bērniņa, taču bija grūti noticēt, ka tas noticis tik ātri (nepilna pusgada laikā).

Pirms doties pie ginekologa, kurš apstiprinātu faktu par iestājušos grūtniecību,  kopumā uztaisīju piecus dažāda veida grūtniecības testus. Visi rādīja vienu un to pašu - divas sarkanas strīpiņas. Ar trīcošām kājām un rokām devāmies uz apskati. Pēc tās saņēmu apstiprinājumu, ka esmu stāvoklī un rit 5.grūtniecības nedēļa.

Iepriekšējas priekšnojautas nebija, vienīgi klusa cerība, ka beidzot IR! Priekšnojauta bija vienīgi par gaidāmā bērniņa dzimumu - jau no paša sākuma teicu, ka jūtos itkā gaidītu meitiņu. Uz ko pretī saņēmu tādus tekstus kā: "Kā gan tu vari zināt, kādas ir sajūtas, gaidot meiteni, kādas - puiku?!", "Tev 100% būs puika!". Tagad varu lepni teikt: "Redziet! Es taču teicu, ka man būs MEITA!"

Jau pirmā trimestra pirmajā mēnesi jutu krasas izmaiņas savā organismā un uzvedībā. Bija gan slikta dūša, gan izteiktas garastāvokļa maiņas (abas šīs īpatnības sekoja līdzi visas grūtniecības garumā). Pirms grūtniecības ar saldumu ēšanu neaizrāvos, centos piekopt aktīvu dzīvesveidu, taču tai iestājoties pastiprinājās vēlme tieši pēc piena šokolādes. Un ne jau kaut kādas piena šokolādes, bet gan lielās Milkas vai Fazer ar rozīnēm. Tāda izmēra šokolādi varēju apēst nemanot, kā arī dalīties ar vīru nebija man pa prātam. Vienu vienīgu reizi sakārojās arī kas marinēts, nopirku marinētu kukurūzu, tā bija īsta svētlaime! 

Visgrūtāk bija sagaidīt to mirkli, kad beidzot sāks augt vēders, kā arī pirmās mazulīša kustības gaidīju ar nepacietību. Vēderiņš sāka parādīties piektajā grūtniecības mēnesī un auga lēni, arī pirmās kustības sajutu ap to pašu laiku janvārī. Atceroties sevi ar skaistu apaļu punci, atceroties tās sajūtas, kad mazā Princese dejoja pa vēderu, tā vien pietrūkst pēdējie grūtniecības mēneši. Taču to, kā ir tagad, nemainītu ne pret ko - tikko paēdusi, galviņu nolikusi man uz krūtīm un cieši iemigusi guļ mūsu mazā Princese. ❤