Pieredze - Grūtniecība (Gaidības) - 3. daļa

Kā jau iepriekš minēju "Pieredze - Grūtniecība (Gaidības) - 2. daļa", mēs devāmies uz "Stradiņiem" uz dzemdību ierosināšanu.

Somas bija 10 reizes saliktas, pārkārtotas, lai viss būtu perfekti jau no Grūtniecības 37. nedēļas.

Ierodoties slimnīcā, mūs uzņēma ļoti sirsnīga administratore un piereģistrēja.
Ta dam...atpakaļ ceļa nav... lai arī visas 41. nedēļu nav... tomēr...

Par "Stradiņu slimnīcu" var runāt un runāt.
Ir gan negatīva pieredze, gan pozitīva. Bet visu no sākuma.

Pēc iestāšanās mūs pārbaudījā ārsts. un sarakstīņa "kartiņu". Jautājumi? Jā, un visi tie paši, kas jau ir ierakstīti "Mātes pasē". (Šķita, Hey...tur viss rakstīts. Neatceros, kad bija mēnešreizes... un ir rakstīts vecums gan vīram, gan viņa nodarbošanās...atver) Pirmsdzemdību palātā bija 7 gultas..."Izvēlies kas labāk patīk". 
Gultas? Priekš mana 164 cm un 83 kg par augstu. Grūti iekāpt un kur nu vēl izkāpt, puncis velk uz āru :D 
Jau pirmā doma - gribu mājās, savā gultā...

Mums atnesa 10:00 no rīta pulverīti, nepateikšu vielu, ierosināšanai. Dienas laikā izdzēru tādus septiņus (tiek doti ik pēc 2h).
Smieklīgi, ka minēja, ja sākās sāpes, jāsaka...ko arī izdarīju, tik viņas sākās 00:00. Neticami, bet man atbildēja pusaizmigusi māsiņa un pateica, tās nav nekādas sāpes - ej atpakaļ.

Mocies, mocies, sāp... ap 02:00 jūti, noplūst šķidrums...op...kas tas? (pirmā doma augļūdeņi ( no kurienes man vispār zināt, kas un kā, ja pirmās dzemdības)). Aizeju pie tās pašas māsiņas, kura tāda pati, pusaizmigusi: pff...ja nav visa gulta slapja, tas nekas nav... ej atpakaļ. Gan jau tik gļotu korķis tāds šķidrs.

Un tā es viena palātā, jo abas pārējās jau bija aizvestas uz dzemdībām, mocījos... sāp....nesāp...sāp... nesāp.
Pēc otrās reizes jau bija bail iet ko teikt...šķita, atkal sūtīs atpakaļ un ar attieksmi :  kā muļķe te vazājies, neko nezini un traucē.

Sāpes pārgāja ap 5:00. Iemigu. Un 7:00 pie mums atnāca ar termometru, brokastīm.
9:00 ārsts mūs aicināja uz pārbaudi... ta dam... 5 cm atvērums. Lai viss norisinātos tālāk - pārdūra augļūdeņus un aizveda visas mantas un mani uz Dzemdību palātu.
Vīram zvanu un saku - brauc (lai arī bija viņa darba diena). 
Tā mēs kopā stāvus gaidījām mūsu 10 cm atvērumu...
Ne reizi neapsēdos līdz 9 cm... tik dejojām, šūpojāmies, elpojām, dziedājām, dungojām...

Vajadzēja piesēst, jo kādas stundas 6 bijām uz kājām. Mīļā labā bumba... tik tad apstājās atvēršanās.
Ta dam... Oksitocīna deva un No SPA šprice...
Nu tad gan... šķita ka viss noris tik vājprātā ātri.
Vēl dakteris lūdza, aiziet uz WC... tad šķita, ka no turienes neiznākšu... dzemdēšu turpat....
Pret sāpēm piedāvāja Smieklu gāzi, šobrīd es atteiktos, bet tad likās - visu, tikai lai mazāk sāp. ( es nekad nebiju sēdejusi ar domu, tas ir viegli, viss smuki. Nē. Vienmēr teicu, sāpēs, bet ne jau es pirmā dzemdēju un ne pēdējā. Visiem sāp.) Ja būtu zinājusi, ka šī gāze tā apdullina...nē...

Tādā neticamā ātrumā, pat nemanīju, ka man ir jāguļas uz gultas, apklāja, un saka, tagad spied...
Neaptverami, ka tas notiek ar Tevi...pazūd viss... Tu pazaudē telpu, laiku....cilvēkus...

Un pēc dažiem spiedieniem mūsu mazā princese ir te 4.120 kg 57 cm (Kā Tu puncī ietilpi?). Vīrs ar lepnumu pārgrieza nabassaiti. 

Plīsumi? Daudz. Dakteris mūs salāpija.Un varējām pabūt nu jau trijatā kopā. Baudīt šo mirkli. Neticami, ka var tā būt... ka nekas nav svarīgi...nekā apkārt nav...tikai esat Jūs trīs...

Salāpījumu dēļ WC apmeklējumu es nevarēju ciest...negribēju iet...jo zināju, ka traki sāpēs. Tā vēl bija 2 nedēļas pēc dzemdībām. Duša kļuva par manu tualeti (pa maziņam), lai cik šausmīgi neliktos, bet tas bija vienīgais veids, kā varēju paciest.

Līdz pēcdzemdību palātai neved, bet jāiet pašam. 
Piecēlos no gultas, un gandrīz gar zemi - vecmāte noķēra.
Nekad mūžā nebiju ģībusi, un nezinu kas tas ir.
Tam tam .... 159 pulss. Vēl 5 h nogulēju gaidot normālu pulsu... nekā...Tā mani aizveda ar gultu uz palātu.

Kā jau iepriekšējā rakstā minēju, nosūtījumā uz ierosināšanu bija minēts : Gestācijas diabēta bērns.
Tiklīdz piedzima, pārbaudīja - dakters - viss ļoti labi, cukurs līmenī.
Nākamajā dienā - bērnam nav labs cukurs.
(kas notiek? Ir vai nav? ir kas konkrēts?)

Arī nākamajā dienā es no gultas piecelties nevarēju. Galva griežas ap savu asi, kur nu vēl mazuli paņemt uz rokām, vai apkopt.Zvans - bērnu māsām.
Pēc lūguma, vai var palīdzēt kaut pamperu nomainīt: Vai mamma staigā?. Protams, nē. Tad gan atnāca māsiņa un aizveda mazuli prom uz pusi dienas.
(šķiet, ja staigā, tad mācies pati, ja ne: Nu labi).

Palāta? Ārprāts. Jārēķinās ka gulta noteikti čīkst. Un sienas apklātas ar pelējumu. Logi? Pūš. Par ko arī saņēmu rājienu, ka neatveru žalūzijas. Protams. Jo pūš aukstu gaisu.

Attieksme no personāla dažāda. Bija kas varēja pateikt, ka bērns nav pagale. (Hey, jā, esmu jauna 25 gadi, bet tik daudz es zinu). Bet bija, kas vienmēr pastāstīja kā, pamācija un smaidīja.

Lai arī šis sagaidīšanas mirklis, kad satiec savu mazo dārgumu, un nav svarigi, puika vai meitene, vai abi ir tik ļoti skaists. Tai pašā laikā ir arī tik daudz neskaistā un grūtā.
Bet  šobrīd manī ir cita pārliecība. 
Ja vienmēr šķita, ka ir kaut kas ko nevaru, ka sāp...
Tad tagad mana pārliecība: nekas nav grūtāk kā dzemdēt.
Tā protams, ir mana pieredze, mana pārliecība.
Bet tagad šķiet, viss ir iespējams. Mēs sievietes varam visu.

Dzīvē nekas nav viegli, arī tā ir mana pārliecība. Par visu ir jācīnās, lai būtu tā kā sirds kāro. Bet tā ir burvīga pieredze, mācība ticēt. Ticēt sev...saviem spēkiem.
Un noteikti ticēt vīram.
Ja būtu cepure ko noņemt, noņemtu...par vīra drosmi piedalīties dzemdībās (ko vecmāte teica, ka salīdzinoši viegli - 8.5h), pārgriezt nabassaiti, mani atbalstīt un pateikt kādu mīļu vārdu, un pateikt: Tev izdosies. Tu vari. (lai arī pēc dzemdībām, jau mājās, vīrs minēja, ka nezināja ka manī ir tik daudz spēka, ka esmu gandrīz salauzusi pirkstu viņam, un vīrs nav no tiem smalkajiem, bet tāds kārtīgs mūris).

Skaisti neskaistais.

Vēlāk uzrakstīšu, kā notiek mūsu sadzīvošana ar mazo dāmu.