Pieraksti grūtniecības laikā - 1. trimestris

Šajā grūtniecībā man uzreiz bija skaidrs, ka esmu palikusi stāvoklī. Tik ātri, ka pat asinsanalīzes to vēl neuzrādīja un man sākotnēji tika pateikts, ka bērniņu negaidu. Tomēr, kad pēc pāris nedēļām atkāroti uztaisīju asinsanalīzes, mana sajūta apstiprinājās.

Lai gan arī iepriekšējās grūtniecībās pirmajā un trešajā trimestrī izgājusi cauri nelabas dūšas un sliktākas pašsajūtas stadijai, šoreiz tā ir tik intensīva, ka grūti padarīt pa elementāras ikdienas lietas – tāpēc bērnus uz dārziņu vedu automātiski, mēģinot nedomāt nevienu domu, lai varētu izdarīt to, kas ir jāizdara. Ja vien ir iespēja, mēģinu pagulēt kaut nedaudz pa dienu. Tomēr vakarā esmu pirmā, kas ierosina, ka varam doties pie miera, jo nogurums ir liels. Eh, bet tā skraidīšana ne tikai pa dienu, bet arī pa nakti uz tualeti mani kaitina, gribētos izgulēties, bet sajūta kā caurā miegā.

Ēdiena ziņā manas garšas kārpiņas maina noskaņojumu pilnīgi neparedzami – nopērku jogurtu vai olas, bet gatavojot saprotu, ka to ēst negribēšu un nemaz nevarēšu. Vienīgais, ar ko vienmēr tieku sveikā cauri, ir āboli – tos varu ēst jebkurā laikā.

Vizītē pie dakteres pirmo reizi redzu savu mazulīti – man par lielu pārsteigumu mazā pupiņa jau ieguvusi bērna aprises – ar galviņu, rociņām, pēdiņām. Daktere nemaz nebrīnās par manu pašsajūtu un paskaidro, ka lai cik dabiska, bet grūtniecība tomēr ir liela slodze organismam, īpaši, ja tā nav pirmā. Ārste uzmundrina, ka ēst varu jebko, pat kaut ko neveselīgu, ja tas mazina manu nelabuma sajūtu, tomēr šoreiz nepalīdz arī neveselīgi produkti. Saprotu, ka vienkārši jāpieņem, ka kādu laiku tā arī būs.

Kad piedzīvoju ne tikai nelabumu, bet arī fiziskas sāpes un drebuļus, nobīstos, jo atceros iepriekšējo grūtniecību, kad ap 20 nedēļu piedzīvoju nepārejošas sāpes un aizbraucu uz slimnīcu, lai pārliecinātos, ka viss labi. 10 dienu terapija un, paldies Dievam, viss varēja turpināties, bet līdz ar to nedrošība piezogas ātri. Kad nespēju aizmigt, piezvanu ātrajai palīdzībai, lai uzzinātu, ko darīt, dežūrārste mierīgi mani uzklausa, aicina iedzert siltu tēju, uzvilkt vilnas zeķes, sasildīties, nomierināties un mierīgi paglāstīt punci. Man palīdz arī lūgšana. Esmu laimīga, ka mani mazulīši ir stipri un ja ir izlēmuši nākt šajā pasaulē, tad pie pirmajiem sarežģījumiem nepadodas.

Manas sliktās pašsajūtas dēļ arī apkārtējie sāk nojaust, kas notiek, bet, izņemot pašus tuvākos, negribas nemaz dalīties ar šo īpašo notikumu, negribas par to runāt, stāstīt, vienkārši būt ar savu mazulīti, kamēr esam divi vienā. Interesanta ir bērnu reakcija uz gaidāmā bērniņa ienākšanu ģimenē – lielākais jau ir pieteicies uz ratiņu pastaigām, visi ģimenē tiek saskaitīti, ieskaitot bērniņu puncī un mājdzīvniekus, tāpēc kopā sanākam ļoti daudz.

Nelāgs niķis man ir lasīt internetā visu, kas saistīts ar bērniem. Zinot, ka šādi daru, ir forumi un portāli, kuros nemaz neeju. Labi saprotu, ka tā jau par daudz ko uztraucos un šāda izteikti negatīva informācija man papildus nemaz nav vajadzīga.

Mazulim augot un ar nepacietību gaidot nākamo vizīti pie dakteres, aizdomājos, kā atkal mainīsies mūsu ģimenes dzīve – kādi jauni paradumi ieviesīsies, izveidosies jaunas draudzības, radīsies citas intereses. Tāds nezināmais, kas ir priekšā, bet kas noteikti būs.

Hū, pirmā trimestra beigās patiesi man paliek labāka pašsajūta. Neticami un iepriecinoši! 

Māmiņu Klubs