Piedzimu Lieldienās!

foto: pexels.com

Lieldienas ir pavisam īpaši svētki tām ģimenītēm, kur viņu Lieldienu zaķīši un zaķenītes atskrējuši tieši šajos svētkos. Kaut gan katru gadu Lieldienas „iekrīt” citā datumā, doma ir viena – ģimenē tagad ir pašiem savs Lieldienu zaķītis un šie svētki vienmēr būs drusku īpašāki, nekā citiem.

Māmiņu stāsti

Stāsta Elīna:

24. marta rītā aizbraucām pie draugiem uz pirti, pirtiņā nopērāmies un vakarā ap sešiem ar vīru aizbraucām mājās. Vīru izsauca uz darbu, un es paliku viena. Neko darīt - gulēju gultā un skatījos televizoru. Sāku just, ka man savelk vēderu, bet nepievērsu tam uzmanību, jo tādas sajūtas jau bija bijušas iepriekš. 

Kad aizgāju uz labierīcībām, sapratu, ka viss ir sācies, jo iznāca gļotu korķis. Sāpes arī nāca virsū ik pēc 15 minūtēm. Zvanīju vīram, lai ved uz slimnīcu. 

Viņš man no sākuma neticēja, bet atbrauca, aizveda uz slimnīcu. 

Tur bērniņam izklausīja toņus, viss bija labi un tad mani pavadīja uz pirmsdzemdību palātu. Es mocījos šausmīgās sāpēs, vienīgai, kas palīdzēja, bija pabāzt galvu zem auksta ūdens. Gāja grūti, tomēr visu pārcietu. Tad 1:50 vecmāte atkal vēlējās klausīties toņus, bet es atteicu, jo no sāpēm nevarēju ne mirkli nogulēt uz vietas. Vecmāte tad teica, lai nosēžoties tupus, pārbaudīšot atvērumu. Pēc pārbaudes vecmāte secināja, ka jāejot jau dzemdēt. Es nespēju tam noticēt, jo laiks no dzemdību sākuma līdz pašām dzemdībām man pagāja nemanot. 
2.23 man piedzima meitiņa - Paula Olimpija!

Stāsta Helmī:

Mani mazuļi nav gan īsti Lieldienu mazuļi, bet pavasara mazuļi gan. Īpaši jau pirmais, kuram šobrīd jau ir 5.gadi.Viņš piedzima pirmajā pavasara dienā, pirmdienā, jaunas dienas sākumā, plkst.00:01 pusnaktī. Kā kaut kā jauna sākums - viss pirmajā ...minūtē, dienā, nedēļas sākumā, pavasara sākumā...Īsts brīnums!!!

Stāsta Vita:

Pirms diviem gadiem savu mazuli gaidīju ierodamies pēc Lieldienām, bet viņš izdomāja savādāk. 7.aprīlī sākās sāpes un tiku aizvesta uz slimnīcu, mazais bija tik spītīgs, ka tajā dienā nemaz negribēja dzimt, laikam gaidīja Lieldienas. Nomocīja mammīti pamatīgi, negulēju veselas 3 naktis. Lieldienu rītā nolēma uzlikt sistēmu, un 13.05. mazo uzlika man uz punča - tādu mazu, jauku kunkulīti, manu mazo Lieldienu zaķīti. Daži pat nosmējās, ka piedzimis zaķītis ar visām oliņām-jo bija puika. Tā bija skaista diena, kaut arī tajā brīdī aiz loga bija putenis. Kaut arī šogad mazajam paliek 2 gadiņi, bet Lieldienas viņam būs jau trešās!

Stāsta Sanita:

Mums gan īsti nav Lieldienu mazulis, bet Pūpolsvētdienas mazulis. Jau iepriekšējā vakarā zināju, ka tā diena ir klāt, bija jau arī pēdējais laiks, jo ja mazais nebūti piedzimis svētdien, tad jau pirmdien man būtu jābrauc uz slimnīcu, jo visi laiki jau pāri, no tā gan baidījos, jo zināju, kā ir, ja stimulē dzemdības.

Es runājos ar mazulīti un teicu, ka viņam laiks iepazīties ar mums, un tas palīdzēja.

Tātad svētdienas rītā ap deviņiem pirmās sāpes klāt , tad pārgāja, paspēju vēl pagulēt, bet ap diviem jau sāpes bija regulāras, bet es vēl steidzu salikt visas lietas lielajiem bērniem nākamajai nedēļai. Kaut ko darot vieglāk pārciest sāpes! 

Pašai un bēbim vajadzīgās lietas jau bija trīs nedēļas atpakaļ sakārtotas un desmitiem reižu pārkārtotas. Mājās novilku laiku līdz pēdējam, jo „mājās pat sienas palīdz”, tagad gan domāju, ka vajadzēja braukt mazliet ātrāk, jo ceļā būtu vieglāk. 

Mums bija jābrauc uz kaimiņpilsētu, jo mana izvēlētā slimnīca bija tur. Vakarā ap pieciem abi ar vīru bijām slimnīcā, mūs sagaidīja smaidīga vecmāte, paklausījās bērniņa sirds tonīšus, iekārtoja ģimenes palātā. Pirmajā brīdī slimnīcā man, iespējams no uztraukuma, sāpes pazuda, bet drīz ar jaunu sparu bija klāt. Kad vecmāte mūs gribēja līdz atbildīgajam brīdim laist dzemdību zālē, lai padzīvojamies tur, tad izrādījās, ka mazais ļoti steidzas un drīz jau būs klāt. Tā nu ar vecmātes un vīra atbalstu mazais 20.08 bija klāt. 

Viss bija jauki, tikai vīram vēl bija izbaiļu pilna minūte, kad mazais piedzimstot bija sarijies augļūdeņus un pēc pirmā lielā bļāviena apklusa. Vecmāte tos atsūca un viss bija kārtībā. Lai cik dīvaini nebūtu, bērns pazina tēta balsi - kamēr ar viņu darbojās vecmāte, bēbītis raudāja, bet līdzko vīrs sāka sarunāties, apklusa un klausījās. Pēc divdesmit minūtēm jau mūsu mazais 54 cm garais un 3700 gr smagais spēkavīriņš ēda mammas pupu.

Vecmāte teica, ka mazais kā pūpolītis izsprucis laukā! Mūsu pūpolsvētdienas brīnumiņu sauc Jēkabs. Tagad mazais pūpolītis ir jau gadu vecs-aktīvs, smaidīgs un zinātkārs puika.

Stāsta Marika:

Mazais Artūrs ar savu ierašanos šajā pasaulē nesteidzās, tādēļ man veica stimulēšanu. Tā kā dzemdības bija smagas (ar asiņošanu un asins pārliešanu), savu Lieldienu zaķa dāvaniņu saņēmu tikai trešajās Lieldienās. Tas bija tāds aizkustinājuma brīdis, ko nemūžam neaizmirsīšu! Šogad Artūram dzimšanas diena iekrīt tai pašā dienā, klusajā sestdienā, kad viņš 11 gadus atpakaļ nāca pasaulē!