ONLINE KONFERENCE: DZEMDĪBAS no A līdz Z

Sveikas, dārgās māmiņas.

Manai grūtniecība tuvojas loģiskajam noslēgumam, un attiecīgi, pavisam drīz pametīšu topošo māmiņu klubu, bet garlaicīgi grūtniecēm nebūs, jo stafeti pārņems trīs laimīgās dažādu grūtniecības trimestru pārstāves. Man palaimējās ar visām iepazīties personīgi, foršas meitenes, mīliet un cieniet!

Bet man jādodas prom skaisti, tāpēc tomēr nolēmu apkopot visas savas zināšanas, kas iegūtas grūtniecības laikā, padalīšos tajās arī ar jums, un, protams, apspriedīsim tādu svarīgu tēmu kā DZEMDĪBAS.

Un, tātad, kas tad ir DZEMDĪBAS. Pafilosofēsim par šo tēmu. Sievieti radījusi daba cilvēces turpināšanai. Visi apstākļi ir tam piemēroti - plati gurni, lai bērniņš vieglāk tiktu cauri dzemdību ceļiem, krūtis, lai ēdinātu mazuli ar pienu, emocionalitāte, lai bērniņam tiktu rūpes un maigums. Agrāk, kad cilvēki bija tuvāk dabai, grūtniecība un dzemdības tika uztverts kā kaut kas dabīgs, pats par sevi saprotams. Katra mazā meitenīte zināja, kāpēc ir nākusi pasaulē. Tāda izpratne kā bailes no dzemdībām neeksistēja vispār, zināšanas nāca dabīgā veidā, tās tika nodotas no paaudzes paaudzē.

Mūsdienās jau sen šis balanss ir izjaukts. Sievietes reti kad laiž pasaulē vairāk par diviem bērniem, bērnus dzemdē krietni vēlāk, un pārāk apzināti, plānojot, izskaitļojot utt. Intelekts rada bailes, un tai pat laikā tik daudz kas ir nezināms. Vēl visam pa virsu tiek likts milzīgs negatīvās pieredzes zīmogs, ko dāvā citas sievietes, īpaši mātes. Visi grūtniecei stāsta, ka dzemdības ir sāpīgas, dzemdēt ir traki. Un viņai nekas cits neatliek, kā baidīties, uzvilkt sevi un pēc tam tikt pie tādas pašas negatīvas pieredzes ar ko dalīties ar citām grūtniecēm, lai arī viņas baidītos tāpat kā viņa.

Atceroties savu pirmo grūtniecību, bailes no dzemdībām bija ar mani jau pēc tam, kad ieraudzīju divas svītriņas testā. Ak Dievs, jādzemdē, es negribu dzemdēt, tas taču ir tik sāpīgi! Es .baidījos visu grūtniecības laiku, meklēju jebkuru iespēju tikt pie nosūtījuma uz ķeizargrieziena operāciju. Es gāju pie visiem iespējamiem speciālistiem cerībā, ka kāds atradīs kaut kādu iemeslu, kas man ļautu nedzemdēt pašai. Bet visi kā viens apgalvoja - jauna, vesela, dzemdēsi pati.

Es dzemdēju pati, savā ziņā.. Pārstaigāju laiku, varēju vēl pastaigāt dažas dienas, bet pati izprasījos uz dzemdību namu agrāk. Ielaida gēlu, pēc tam pārdūra augļūdens olu, lika pie sistēmas. Protams, ņēmu epidurālo anestēziju, jo uzskatīju, ka nav jēgas mocīties, ja var samaksāt un nejust sāpes. Palīdzēja jau gan, bet tiesa - ne uz ilgu laiku, pēc tam kontrakcijas atgriezās ar trīskāršu spēju, bija jāspiež un es strādāt negribēju. Man gribējās, lai ārsti visu izdara manā vietā. Rezultātā ārsti praktiski izspieda no mana vēdera ar savām rokām bērniņu. Viņš viss bija zils, viņam trūka skābekļa, un viss dēļ manas nīdēšanas un egoistiskās nevēlēšanās pastrādāt bērna labā.

Izpratne par to, ka tas nav normāli, man nāca vēlāk, pilnībā viss skaidrs vien kļuva otrās grūtniecības laikā.

Kad sāku aizdomāties par to, ka gribu otru bērniņu, pirmais, kas galvā griezās bija atmiņas par dzemdībām, pēc tam visi sarežģījumi, kas saistījās ar dēla jaundzimušā periodu. Es sapratu, ka esmu gatava tam visam cauri iet atkārtoti, esmu gatava pati pastrādāt ar sevi, lai otrajā reizē nepieļautu tādas pašas kļūdas.

Zinot, ka esmu tāda bailīga, un fiziski vāja, es sāku gatavoties dzemdībām savlaicīgi. Alika Sorokina, psiholoģe, apgalvo, ka dzemdībām jāsāk gatavoties no 15.grūtniecības nedēļas. Tīri nejaušības pēc, es savā 16.grūtniecības nedēļā nokļuvu dzemdību sagatavošanas lekcija pie Diānas Zandes, kas māmiņas šim procesam sagatavo psiholoģiski. Es negribēju turp doties tik agri, bet, tā kā biju turpat un bija brīvs brītiņš, biju stāvoklī, nolēmu noklausīties visu ar domu, ka vēlāk noderēs. Viņas teiktais ielika labu pamatu manai attieksmei pret šo procesu, mainījās arī pati noskaņa.

Ja kopš grūtniecības sākuma es skatījos uz epidurālo anestēziju kā vienīgo man piemērotāko palīdzības veidu, tad pēc lekcijas aizdomājos par to, ka viss tomēr ir manās rokās. Dzemdības ir kaut kas dabīgs, dzemdības - tas ir darbs. Šie ir atslēgas vārdi.

Tātad, mana atbildība ir: noskaņoties uz to labāko, nebaidīties. Adrenalīns bloķē prieka un atvieglojuma hormonus, kas tāpat intensīvi izdalās dzemdību procesā.

Un vēl man jābūt smalkam plānam par to, ko vēlos, un ko, nekādā gadījumā, nevēlos. No tā, cik man būs ērti, atkarīga visa dzemdību gaita.

Diāna pastāstīja mums par Dzemdību plānu. Pati ideja man šķita uzmanības vērta. Jau pēc 6-7.grūtniecības mēneša man parādījās priekšstats par to, kas man ir svarīgi.

1. Tuvs cilvēks blakus - manā gadījumā tas tomēr būs vīrs, kurš zina, kā man pieiet, es viņu ļoti mīlu un viņa atbalsts man būs nepieciešams. Viņš ir kā daļiņa māju, kas būs ar mani.
2. Savas lietas un apģērbs - tagad dzemdību namā ir arī prasības par savu apģērbu, bet Maksīti, nez kāpēc, pasaulē laidu slimnīcas apģērbā, kas tikai traucēja un karājās. Man ir svarīgi būt savā apģērbā, man ir svarīgi, ka ar mani ir mīļas lietas no mājām.
3. Masāža - Esmu ļoti atkarīga no taktilajām sajūtām, un grūtniecības laikā tas ir saasinājies. Man ir svarīgi pataustīt, pie tam ļoti daudz. Grūtniecības laikā ar vīru esam apguvuši kopā atslābinošās masāžas tehniku, kas palīdz cīnīties ar sāpēm. Izmēģinājām uz viltus kontrakcijām - strādā.
4. Ūdens - Šajā grūtniecībā mani ļoti atslābina ūdens. Ja kaut kas sāp, es uz pusstundu ielienu karstā dušā un ūdens strūkla aizskalo prom visu nogurumu, dusmas un sāpes. Esmu izskatījusi arī variantu - dzemdības ūdeni, bet sapratu, ka mums tomēr tas neder. Atkarībā no situācijas, relaksēšos vai nu dušā, vai vannā.
5. Burvju vārdiņi - Es kā cilvēks, kas atkarīgs no uzslavām, komplimentiem, gribu īpašus vārdus dzirdēt arī dzemdību procesā. Pirmkārt, šīs uzslavas un jaukos vārdus - gudriniecīte, zelta gabaliņš, saulīte, pelīte, mana mīļā, malacis, tu visu dari pareizi, turpini, elpo utt. Un, otrkārt, tie ir zelta kalnu solījumi - pacenties, un pēc tam tev.. Vīrs jau zina, kas jāapsola. Visu grūtniecības laiku izdaru mājienus, ko gribu dāvanā pēc bērniņa dzimšanas, ceru, ka atcerēsies un vajadzīgajā brīdī tas izskanēs.
6. Elpošana un pozas - grūtniecības laikā apmeklēju jogas nodarbības, iemācījos pareizi elpot un ieņemt pozas, kas mazina sāpes. Ceru, ka praksē iegūtās zināšanas arī izdosies pielietot, un vīrs varēs atgādināt man par dažiem noteikumiem - nesasprindzināt seju un elpošanu un pārējo, ceru, ka priekšā pateiks mans ķermenis.

Vēl laba ideja - fantāziju dzemdību pieredze. Īpaši laba tām, kas dzemdē pirmo reizi, un reālas pieredzes viņām nav. Man dzemdību pieredze ir, bet es gribētu, lai šoreiz viss būtu citādāk, tāpēc pasapņosim kopā.

Un tātad, jūsu uzmanībai, ceļu priekšā savu fantāziju dzemdību pieredzi, un, kas zina, varbūt, ka tieši tā arī viss būs?

Šodien ir trešdiena, 27.novembris, gandrīz visu dienu esmu nogulējusi, tāds nogurums.. Kaut kā nedaudz velk vēderu, spiež uz muguru, gribas uz tualeti. Droši vien atkal viltus kontrakcijas. Palasīju MK, noskatījos filmu, sēžu, veļu zirdziņu Ziemassvētku dāvaniņām. Maksīti atved vīrs, man ir jau grūti viņu atvest no dārziņa.

Uztaisīju vakariņas, stāvu pie plīts, izturēju trīs kontrakcijas, elpoju. Ieslēdzu mūziku, kustinu gurnus, tā ir vieglāk.

Varbūt tomēr dzemdības? Visdrīzāk nē, sagaidīšu savējos mājās.

Atbrauc vīrs ar dēlu. Pavakariņojam. Man, nez kāpēc, īpaši ēst negribas. Dzeru daudz ūdens. Kaut kā velk vēdru, atkal laikam kontrakcijas. Pasūdzos vīram, atguļos uz viņa ceļgaliem, viņš glāsta manu vēderu. Maksītis skatās multenīti.

Aizgāju uz tualeti, pa ceļam sapratu, ka es negribu čurāt, man noiet ūdeņi. Novilku slapjās bikses, palūdzu vīram, lai atnes no somas autiņbiksītes. Nu lūk arī viss sākas. Ūdeņi tīri, caurspīdīgi, tātad - ir laiks. Pulkstens 20:00.

Zvanam vecmāmiņai, lai viņa paņem Maksīti, viņa, nez kāpēc ļoti uztraucas. Mēs zinam, ka pagaidām nekur skriet nevajag, jāgaida regulāras kontrakcijas ar intervālu 5-7 minūtes. Kontrakcijas ir, bet pagaidām vājas, laiku neesmu uzņēmusi, bet apmēram 20 minūtes ir.

Vecmāmiņa paņem Maksīti, mēs viņam stāstam, ka mūsu māsiņa ir gatava nākt pasaulē un drīz brauksim viņai pakaļ uz dzemdību namu. Dēliņš pārdzīvo, lai meitiņa piedzimtu bez asinīm un mammai nedarītu sāpes. Es viņu noskūpstu un saku, ka viss būs labi, bet vecmāmiņa dod viņam lielu šokolādi, kas uzreiz nomāc visu uztraukumu. Vecmāmiņa nobučo mani uz pieres, noslauka asaras un saka - Nu - ar Dievu. Mēs smaidām.

Vīrs masē man jostasvietu, es stāvu četrāpus kaķa pozā. Labi, ka puncītis karājas, gandrīz nemaz nesāp. Cenšos elpot dziļi, sanāk ik pēc reizes. Intervāls starp kontrakcijām pagaidām ir 10 minūtes, vēl nebraucam.

Ieslēdzam relaksējošu mūziku, dabas skaņas mijas ar āfrikāņu kongiem. Ļoti iedvesmojoši. Starp kontrakcijām jokojam, man ir pat jautri. Pilnīgi neticas, ka drīz būs mūsu svarīgākā tikšanās, tikšanās ar meitiņu. Vīrs prasa, vai es baidos, es saku, ka nebaidos, mani māc ziņkārība.

Zvana mamma, vecmāmiņa viņai visu pateikusi. Rājas, kāpēc neesmu vēl dzemdību namā, jo mans bērniņš var noslāpt bez ūdens un ar to jokot nevar. Mamma, kā vienmēr, ir gudrāka par visiem, nomierinu un lūdzu viņai nenovērst uzmanību. Gribas izslēgt telefonu, bet katru stundu jāatskaitās Ilonai, jo viņa apraksta manas dzemdības online režīmā. Jāieskatās MK, ko tur raksta.. O, vēl veiksmi, sola negulēt un gaidīt ziņas. Smieklīgās, vai tiešām cilvēki negrib gulēt, padomā tik, jaunumi.

Intervāls starp kontrakcijām samazinās, vairs nav tik jautri. Cik tagad ir? 7 minūtes, bet nez kāpēc vairs nav patīkami. Sēdēt mašīnā vairs nevaru, kā vispār nokāpšu pa kāpnēm? Šķiet, ir laiks braukt.

Ātri pārbaudījām dokumentus, soma paņemta, ejam.

Tā, 4.stāvs nav nemaz tik forši. Kamēr nokāpu lejā, divas kontrakcijas izelpotas. Vienu ar stenēšanu. Nabaga kaimiņi, neuztraucies, es tikai dzemdēju kāpņu telpā.

Mašīnā varēju ierausties tikai aizmugurējā sēdeklī, sēdēt uz dibena nevaru, sāp. Vīrs krīt panikā, muļķis, es no tā vēl vairāk uztraucos. Prasu, lai nedzenās, un nebrauc pa tām.. sasodītajām.. bedrēm.. au!

Pēc 3 minūtēm jeb vēl 3 kontrakcijām esam dzemdību nama uzņemšanā. Tik daudz stulbu jautājumu. Vai tiešām nav skaidrs, ka ja jau esmu atbraukusi, tātad - jādzemdē, otrais bērniņš, dzemdēju jau no astoņiem vakarā, jānosveras, kāda velna pēc, es taču dzemdēju, kundzīt, kas nav skaidrs?

Apskate krēslā, 7cm, un tagad pārbaudīja, tiešām dzemdēju, ļāva pārģērbties, vēl 2 kontrakcijas un ātri uz dzemdību zāli.

Gribu dušā, diez pagūšu? Apsēdos uz bumbas, plika dušā, vīrs lej ūdeni uz jostasvietas. Gaudoju kā vilks - auuuuu. Tā Alika mācīja, ja gribas kliegt, tas jādara - elpojot ar skaņu. Tikai kursos tas tā skaisti sanāca, bet man gaudošana kā vecai vilcenei, nu nekas, te ne tādu vien ūuuuuu ir dzirdējuši..

Gribas kakāt, ārprāts, ļoti gribas. Kā lai tiek no dušas ārā? Lamājos ar rupjiem vārdiem, atvaino dārgais. Nekas, vinš nedusmojas. Saka, ka esmu gudriniece, zelta gabaliņš un visu daru pareizi. Lūdzu pasaukt vecmāti, saku, ka man ir sajūta - jāspiež.

Vīrs palīdz noslaucīties, uzvilkt kreklu. Dzemdēšu uz krēsla, nē uz kušetes. Dzirdat? Nesat krēsliņu, gribu vertikāli.

Jāveic apskate, un tad jau apsolīja arī krēsliņu. Rāpjos uz kušetes, atkal lamājos, ka sāpīgi taču.

Pilns atvērums, spiežam. Kā pilns? Bet krēsliņš? Gribu krēsliņu.. Vairs nepagūstam, velns, viss nav, kā biju iedomājusies, toties ātri. Ja jau jāspiež, jāspiež. Ai, vienu kontrakciju spiedu ar galvu, aiztaisīju acis, lūpas un viss tikai sliktāk. Vīrs bučo un lūdz atslābināt seju un spiest ar vēdera lejasdaļu. Ko viņš man saka - tssss, tssss, tss? Elpojam, atkal tssss, tsss, tss. Galviņa ir ārā! Saka, būšot brunete. Piedāvā pataustīt, es pataustu. Slapja, silta, mazā mana, vēl mazliet. Un atkal kā sunītis - tss, tsss, tsss. Visa zāle aizpildīta tiek ar mazās kliedzienu. Mana mazā. Pulkstenis, tēti, skatieties pulkstenī. 1:03, 28.novembris. Mana mazā, es raudu, vīrs arī palaiž nelielu vīrieša asariņu. Skūpsta, čukst paldies. Viņa guļ man uz vēdera, sarkana, maza un galviņa visa nosēta maziem, melniem matiņiem. Viņa paskatās ar acīm un atrod mūs. Sveika, meitiņa, es tevi mīlu. Acis no asarām man miklas, skaļi raudu. Viņa meklē krūti, es viņai mazliet palīdzu, čāpstina. Mana saulīte.

Atkal kontrakcija, jāpiedzemdē placenta. Pārgriež nabassaiti, mazo ietin autiņā, uzvelk cepurīti, nes uz galdu.

Es lūdzu vīram doties līdzi un apģērbt mazo. Viņš iet, bet apģērbu atdod māsiņai. Ar vienu spiedienu piedzimst arī placenta. Ņemt sev? Nē, ko jūs, paturiet paši sev. Plīsumu nav, viss tīrs. Uz vēdera liek maisiņu, apsedz ar segu.

Meitiņa raud, māsiņai vēsas rokas. Tā, tūlīt nosvērs un nomērīs. Ha ha, apčurāja viņus. Tieši tāpat kā Maksītis, kad piedzima.

Tāda maziņa, neticas, ka man ir tādi mazi bērniņi - 53cm, 3250gr. Tētis laimīgs, saka, ka tā esot viņa īkstīte.

Dodiet man bērniņu, es jau uztraucos. Atnesa man atpģērbtu zaķīša kostīmā.

Mana mazā, paēdīsim..

Laiks rakstīt visiem sms, lūdzu vīru piezvanīt radiem un draugiem. Viņš nosauc mazās vārdu, un tas viņai tik ļoti piestāv. Esmu tik laimīga!

Kamēr rakstīju šo stāstu, vairākas reizes apraudājos. Piedāvāju visām topošajām māmiņām uzrakstīt tādu, tā ir unikāla pieredze, kurā ielikt savas emocijas, vēlmes, cerības, un vari izanalizēt arī savu uzvedību kritiskās situācijās. Tas ir veids, kā padomāt par visām detaļām.

Un vēl es ticu, ka tādā veidā tiek sūtīts signāls uz Visumu, kas realizē visas mūsu vēlmes. Es daļēji praktizēju tāda veida metodiku - vēstule no nākotnes. Tad nu nesen es atradu tādu vēstuli, kurā pati sev rakstīju no 2013.gada, ka esmu stāvoklī, dzīvoju Čiekurkalnā, 5 minūšu attālumā no Mežaparka, mums ir 2 istabu dzīvoklis, strādāju darbu, kas man patīk - ar bērniem. Un? Es tiešām esmu stāvoklī, un, kā reiz, nesen sākām īrēt Sarkandaugavā 2 istabu dzīvokli, 5 minūšu brauciens ar mašīnu līdz Mežaparkam un strādāju Māmiņu Klubā. Kas gan varēja iedomāties, es par to sapņoju pirms 3 gadiem!!

Paskat, un nostrādāja.

Bet atgriezīsimies pie online-konferences tēmas.

Parunāsim par vairākiem svarīgiem jautājumiem -

KĀ DZEMDĒT?

Varianti - Pašai vai ar ķeizargriezienu. Ja pati - tad tradicionāli uz galda vai uz krēsliņa vai ūdenī.

KUR DZEMDĒT?

Rīgas dzemdību namā, Stradiņos, Jūrmalā, Siguldā vai ģimenes centrā?

AR KO DZEMDĒT?

Viena, ar vīru, ar mammu, draudzeni, māsu, vīramāti? Slēgt līgumu ar vecmāti, dūlu, ārstu?

Ja topošā māmiņa precīzi zina atbildes uz šiem jautājumiem apmēram 7.-8.grūtniecības mēnesī, viss ir lieliski, vismaz par kaut ko viņā jau ir miers.

Tālāk vēl viens ne mazāk svarīgs brīdis – FIZISKĀ SAGATAVOŠANĀS DZEMDĪBĀM.

Dzemdējam ar ĶERMENI, tātad tas ir jāsagatavo, iespējams, dzīvē lielākajai fiziskajai slodzei. Uzskatu, ka grūtniecei ir jāizjūt fiziskā slodze, tālāk pašai vien jāizvēlas, kas nu kurai der - peldēšana baseinā, speciāla ūdens aerobika grūtniecēm. Ilgas pastaigas vai vingrošana, topošo māmiņu joga un tā tālāk.

Pirmajā grūtniecībā apmeklēju ūdens aerobiku, otrajā izvēlējos jogu. Nenožēloju nemaz par to, ar ko nodarbojos, un uz jogu gāju pie brīnišķīgas treneres - Tatjanas Cvetkovas. Es ne tikai atviegloju savu grūtniecības laikā nogurušo ķermeni, bet arī iemācījos pareizi elpot, atslābināties. Katrs treniņš ir kā mini dzemdību prakse, un tāpat ir svarīgi, ka tiek pieslēgti intīmie muskuļi, kam ir ļoti liela nozīme dzemdību sagatavošanās procesā.

EMOCIONĀLĀ SAGATAVOŠANĀS GRŪTNIECĪBAI UN MĀMIŅAS LOMAI

Dzemdībām un māmiņas lomai ir svarīgi gatavoties arī emocionāli. Iesaku apmeklēt visus iespējamos kursus un lekcijas šajā sakarā, galvenais, lai informāciju sniegtu sava aroda speciālists, nevis vienkārši kāds, kam tas viss interesē vai patīk. Tāpēc milzīgs pluss ir Māmiņu Klubā piedāvātajiem dzemdību sagatavošanas kuriesm, un atsevišķa atzīšanās mīlestībā no manis lai tiek Alikai Sorokinai par lekciju, kurā tiek dzemdībām sagatavots pāris, tā ir meistarklase dzemdībām ar prieku.

Tādas lekcijas iemāca topošajai māmiņai novirzīt uzmanības centru no sevis uz bērniņu, mēs mācāmies ieklausīties savā ķermenī, pietuvoties dabiskajam un apzināties savu grūtniecību un gaidāmo māmiņas lomu.

Pateicoties daudzajām lekcijām Māmiņu Klubā, man ir izdevies izdzīvot šo grūtniecību apzināti, izdevās baudīt to pilnībā. Un man ir skaidra aina par to, kādas būs manas dzemdības, ir pilnībā pazudusi baiļu un uztraukuma sajūta.

Es ar nepacietību gaidu tikšanos ar meitiņu, skaitu dienas līdz noteiktajam datumam un ticu, patiesi ticu, tam, ka viss būs labi gan man, gan viņai.

IDEJA

Šī ideja nav mana, bet to ir pauduši divi psihologi - Diāna Zande un Alika Sorokina. Internets ir pilns ar negatīviem dzemdību stāstiem. Vienkārši tāpēc, ka, ja viss ir labi, māmiņa kaut kā ne īpaši vēlas dalīties tajā, cik viņai ir bijis viegli dzemdēt, visur taču raksta, ka tas ir grūti un sāpīgi. Bet, ja kaut kas nav, kā vajag, tas noteikti jāpastāsta visai pasaulei.

Tā nu arī rodas šausmu stāstiņi topošajām māmiņām. Un vēl tas saistīts ar to, ka sievietes dalās savās emocijās, bet pēc dzemdībām konkrētas darbības atcerēties nav viegli, jo viss tiek uztverts citādāk. Cik reižu gan nav bijis tā, ka sievietei šķitis, ka viņa šausmīgi kliegusi, bet vīrs saka, ka nemaz jau tik traki nav bijis, vien pāris reižu pastenējusi.. Mēs sevi adekvāti nevaram vērtēt.

Tāpēc piedāvāju radīt pozitīvo dzemdību stāstu krātuvīti. Esmu pārliecināta, ka šeit ir tādas māmiņas, kurām dzemdībās ir gājis labi.

Vai arī - kopā ar topošajām māmiņām mēs varētu pasapņot, uzrakstot dzemdību fantāziju scenāriju, kā to izdarīju augstāk es. Uztaisīsim pozitīvā pārsvaru pār negatīvo.

Dārgās māmiņas, kā jums gāja dzemdībās?

Kā gatavojāties dzemdībām? Vai baidījāties?

Vai jums palīdzēja vieglāk dzemdēt savlaicīga gatavošanās dzemdībām un grūtniecības apzināšanās?

Visām jauku dienu!

Jūsu Sabīne un Punča iemītniece

ONLINE KONFERENCE ARĪ ŠEIT->>>