Rietošā saulīte laistījās  uz sienām un griestiem, telpu piepildīja sārtas krāsas mākonis. Viņa gulēja man uz krūtīm un klusiņām šņukstēja, pie katras viņas kustības pār visu ķermeni pārskrēja  vieglas trīsas. Mēs abas bijām kopā, mana mīļā lellīte un es.……

No šīs dienas ir pagājuši gandrīz 22. gadi un nu mana mazā lellīte auklē savu dēliņu, bet atmiņās šī diena ir tik pat spilgta kā toreiz.

Viss sākās ar to, ka spītīgi skatījos pa logu, es neraudāšu, mēs ar visu  tiksim galā paši. Es strādāju, vai tad vienīgā būšu vientuļā māmiņa ar diviem bērniņiem. Tagad galvenais vairs neuztraukties, sevis žēlošana ir novedusi  mūs līdz slimnīcai. Vēl pēc sešiem mēnešiem pārkāpu slimnīcas slieksni, mana maziņā kavējās, tāpēc , kad laiks jau bija pāri noteiktajam datumam atvēru palātas durvis un biju gatava sagaidīt savu mazo saulīti.

Diena mainīja dienu un nu jau pienāca piektdiena. Tā nebija parasta diena, tā bija „ piektdiena 13”. Es nosmējos, ka mana mazā Kika sagaidīja īsto dienu, kuru izvēlēties kā savu dzimšanas dienu. Palātas meitenes jau nosmējās, ka tuvojas vakars un izskatās, ka nebūs viss dzimšanas diena piektdiena trīspadsmitais, līdz ap pulksten 18.00 atvērās s palātas durvis un  tur stāvēja mana vecmāte Ilze.

Viņa ar smaidu man jautāja,-  kā tev liekas, ko man atbildēt tavai mammai, kas jau reizes trīs ir zvanījusi, ja tu pat netaisies neko darīt. Nāc man līdz, iesim paskatīties, ko tavs mazulis tur  dara. Pēc apskates, izrādījās, ka vienīgais šķērslis ir placenta, kuru nācās pārdurt un tagad tikai jāgaida. Es lēnā garā devos uz palātu pēc grāmatas, kad sajutu dīvainu grūdienu. Sāpes palika arvien stiprākas un biežākas, kad atgriezos pirmsdzemdību palātā, teicu, lai Ilze tomēr paskatās, cik ilgi tas process plānosies. Uz to viņa noteica- Ka es jau nu gan esmu sagribējusi tā ātri ar tiem procesiem tikt galā, bet tā jau tas nenotiek. Pēc apskates, mana Ilzīte  palika bāla  sejā un teica, ka tagad skriešus jādodas uz dzemdību zāli. Kad nonācu zālē, viss notika tik ātri un strauji, ka nepaspēju pat atgūties. Piecpadsmit minūtes un diena, kurā putenis  un vējš  grieza zemi ar debesīm kopā pēkšņi pamira, starp mākoņiem parādījās rietoša saule. Bija sajūta, ka kopā ar mani priecājās arī daba.

 Es gulēju  ar aizvērtām acīm, ar rokām cieši apņēmusi savu mazo cilvēciņu. Mēs ar visu tiksim galā pašas, tu būsi pati laimīgākā meitene pasaulē. Es būšu tev mammas un tēta vietā, nekad un neviens tev nedarīs pāri, es zinu man pietiks spēka pasauli apgriezt ar kājām gaisā.

Vai man tas ir izdevies jājautā manai lielajai meitai, vēl jo projām manai mazajai lellītei, bet man šī diena  ir viena no trijām, kuru dēļ esmu laimīgākā mamma pasaulē.

Skaistākie dzemdību stāsti: dalies pieredzē un laimē pidžamiņu mazulim un pirmās autiņbiksītes