Mūsu otrais dzemdību stāsts!

EZ - Elīna
EZ - Elīna 11. janvāris 2017 00:13
329

Mēs ar vīru sapņojām, ka tad, kad meitiņai būs 2 gadi un 6 mēneši mums piedzims otrs bērniņš - puisītis! Kas to būtu domājis, ka sapnis piepildīsies...
Kā jau tas lielākoties notiek, paredzētajā dzemdību datumā- 13. oktobrī nekas neliecināja par dzemdību procesa aizsākšanos- kur nu vēl tuvošanos.
Pēc 1. dzemdībām es skaidri un gaiši vīram pateicu, ka vairs es nesēdēšu nemierīga un priecīga , nevarot sagaidīt lielo satikšanās dienu. Es biju dikti pārliecināta, ka jau tuvojoties 38. nedēļai es katru dienu raudāšu, jo zinu, kas mani sagaida.
Visas sāpes aizmirstās, jo īpaši tad, kad tik ilgi esi kaut ko tik ļoti, ļoti gaidījis. Un tad nu atkal, kad noliktais datums bija aiz muguras- es sēdēju nemierīga un dikti priecīga, nevarot sagaidīt kaut mazāko priekšvēstnesi...
Ak, es laikam nemācos... :)
Absolūti nejauši ir sakritis tā, ka- ja mazais būs ieplānojis kavēties, var gadīties, ka ģimenē svētki būs viens pēc otra. Mani sauc Elīna un vīrs ir Rolands, attiecīgi vienam vārda diena 18. oktobrī, otram 19. oktobrī! Jau grūtniecības laikā pajokojām, ka mazajam piedzimstot 17. oktobrī- svētki būs viens aiz otra! Ārsts nozīmēja dienu, kad jāierodas pēc dokumentiem uz ierosināšanu- 19. oktobrī. Tad nu zinu, ka vīra svētku dienā ir jāizdara viss iespējamis un viss neiespējamais, lai nebūtu jāierosina dzemdību sākšanos. Tomēr labāk, ja mazais pats ir izlēmis dienu, kad iepazīt savu ģimenīti!
Es izmēģināju visu, goda vārds. Visu, kas vien varētu veicināt dzemdību sākšanos, jo gribējās, lai puikiņš piedzimst pēc iespējas tālāk no mūsu vārda dienām!
Tā nu nemanot pienāca vīra svētki. Pa vidu gardumu šmorēšanai un kūkas cepšanai, ar meitiņu, vīramāti, suņuku Railu un vīra brāli devāmies staigāties! Vairāk kā stundu- raitā tempā- meklējot rudenīgās krāsās izkrāsotas lapas, kāpjot pa kalniem augšā un lejā, mēs kārtīgi nostaigājām "lielu gabalu"! Vīra māte teica: "Nu, ja Tu tagad nedzemdēsi- tad es nezinu!"
Atnācām mājās- nekā. Uzkāpu vēl vairākas reizes uz otro stāvu un lejā, bet nekas nemainījās.
Un tad... 22:00 es jūtu jocīgu sāpi, bet nevaru noticēt tam, ka tomēr viss ir sācies. Vīrs ar meitu aiziet gulēt. Es, protams, apjukusi tik domāju- skaitīt jau laikus, neskaitīt. Vai iet dušā, vai neiet? 00:00 es jau skaitu starplaikus un vīra tēvam saku, ka tomēr izskatās, ka tiksimies pavisam drīz ar mazo!
00:30 pēc dušas un nospa, kas nemainīja sāpju biežumu vai stiprumu- cēlu vīru! Ziņoju maģiskos vārdus otro reizi: "Mīļais, celies! Šodien Tu kļūsi par tēti dēliņam!"
Apzvanījām tuvākos, vecmāti, ginekologu. Visi spiedzoši laimīgi! Novēl veikami un apsveic vàda dienā!
Braucam uz savām mājām pēc čemodāna.
Pa ceļam uz dzemdību namu mūs aptur policija. Yes! Varbūt piepildās vīra sapnis un mūs pavadīs līdz dzemdību namam ar gaismiņām? Nē, policists pat nenotic, ka mēs braucam uz dzemdību namu dzemdēt, bet palaiž tālāk... bez gaismiņām, protams :)
Ieradāmies dzemdību namā ar superīgi lielisku garastāvokli, sastopoties ar fantastiskiem darbieniekiem un personālu. Pārbaudam- jau 5 cm atvērums! Super- ejam uz dzemdību istabiņu!
Ir mazliet pēc 2 naktī, sāpes ir "ne pa jokam" ! Nāk vecmāte, izstāsta ko var darīt un izsaka prognozes par lielo tikšanās brīdi! -būs 19. oktobris!
Pozitīvs streptokoks- drošībai reizi 4 stundās pilinās sistēmu. Ok, visu saportu, šim biju gatava.
Pārvarot sāpes- pamanījos nopludināt istabiņu. Iegāju karstā dušā ar bumbu, bumba nejauši bija nosprostojusi noteci un ūdens ne tikai pa visu vannas istabas grīdu, bet arī dzemdību istabiņas grīdu. Ak, es jūtos tik nelāgi. Lielās sāpēs ko mēģinu tīrīt- nekas neizdodas! Saucam palīgā apkopēju. Viss kārtībā. Dušā turpmāk iešu satraukusies :D ak, it kā man jau tā netrūktu pārdzīvojumu!
Šoreiz man ir sagatavota bezvadu mūzikas tumbiņa un mīļāko dziesmu izlase uz telefona. Visu laiku gribas dziedāt un dancot līdzi dziesmām. Lai gan fiziski tas nav iespējams!
Nāk atkal vecmāte pārbaudīt , cik tālu ir pavirzījies process- tajā brīdī apsveikumi, laba vēlējumi un garantija, ka dēls man būs dāvaniņa svētkos! Visi zina, ka jubilārs dzemdē! Visi, kas nāk - sveic svētkos!
Diemžēl process nevirzās.
Nāk vēl pēc 2 stundām, joprojām nekas nevirzas uz priekšu- pārdurti tiek ūdeņi.
Jorpojām nekas nevirzās. Sajūtas ir nāvīgi briesmīgas. Es vairs nevaru. Jūtu, ka pēc ūdeņu pārduršanas sāpes kļūst vēl stiprākas, vēl efektīvākas. Bet atnākot vēl pēc 2 stundām secina, ka nekas nav virzījies uz priekšu. Liks sistēmu, stimulēs. Manī ir panika. Ļoti negribu. Zinu , ka būs vēl 10000 reižu trakāk, bet es jau tagad knapi paciešu sāpes.
Sistēma iedarbojās uzreiz.
Pulkstens 8:00 pārbauda- 8 cm! Beidzot! Es lokos , mokos sāpēs. Šausmīgi raudu. Nevaru izelpot nevienu sāpi, saspringstu pie katras sāpes, kad atlaiž- tik intensīvi elpoju, ka nespēju saņemt spēkus un atkal jau sāpe klāt. Saku vīram, ka viss, es mirstu. Vajadzīga epidurālā anestēzija, fiksi. Ārsti ir atnākuši, vecmāte nomainījusies, visi mani mierina. (Nekāda epidurālā nebūs- Tu to vari!)
Palīdz un mudina atpūsties staprlaiciņā, un kārtīgi izpūst sāpi uz leju. "Elīnīt:, malacis! Pūt, pūt! Pūt balonu un leju! Tev lieliski sanāk" - atminos vecmātes Ausmiņas vārdus!
Lai vai cik tas jocīgi neskanētu- Kopš iestāšanās dzemdību namā- tualete ir labākā vieta, kur izelpot sāpi. Tur es kaut kā locos un varu to izturēt.
Beidzamajā pārbaudē konstatē 8,5 cm. Vecmāte aiziet, dod atļauju iet uz mīļo vannas istabu... vīrs aiziet pēc kafijas. Es esmu tualetē un saportu, ka nekādi 8,5 cm tur nav bijuši. Visi 10! Mazais jau spiež uz iegurņa. Ak Dievs, kā es kliedzu! Saucu vīru, lai sauc vecmāti. Mazais dzimst! Tualetē! Vecmāte skrien pa gaiteni. Sauc, lai turos ! Ātri -mani ar visu sistēmu , kliedzošu un pastaigāt nevarošu pārbīda uz dzemdību galda. Kliedzu tik traki, ka vīrs paliek aiz durvīm. Šoreiz es tā arī būtu gribējusi. Ar lielu vecmātes atbalstu, caur visiem pasaules nevaru un trakākajām sāpēm, lielākajām izraudātajām sāpju un bezcerības asarām - 8:38 man uz krūtīm uzlika viņu, tikko dzimušu, siltu, siltu un skaļi bļaujošu- mūsu dēliņu. Brīdī, kad dēls tiek uzlikts uz krūtīm- es visa trīcu , burtiski kratos un riktīgi raudu. Tā kā pēc filmas "Titāniks" noskatīšanās! Raudu dikti, dikti! Birst laimes asaras. Daudz un dikti laimes asaru. Vīrs tiek aicināts nākt iekšā. "Mums ir dēliņš, Roli!" "Mums ir dēliņš!" Otro reizi dzīvē izskan svarīgākais "Es Tevi mīlu" un dēliņam uz pieres svētīgākā buča tiek sniegta! Vīrs čukst man : Daudz laimes vārda dienā! Jā, patiesi! Esmu saņēmusi lābāko iespējamo dāvanu vārda dienā! Man ir tikusi vislielākā laime- dēliņš Eliass! Tagad mums svētki abiem kopā- 19. oktobrī!
... kā gan es to neparedzēju iepriekš? Mani mīļākie svētki visu dzīvi vienmēr ir bijusi mana vārda diena! Bērnībā vienmēr uz 19. oktobri saņēmu lielākās dāvanas! Un , protams, ka pašu lielāko un īpašāko dāvanu uz pasaules es arī saņēmu sev uz vārda dienu!
Mans mazais , mīļais Eliass- 3,540 kg viegls un 59 cm svarīgs, pavisam laimīgs un smukiņš bez gala, ir papildinājis mūsu ģimenīti. Nu mēs esam maģiskais četrinieks!
Lūk, kā definēt laimi. Man laimei un mīlestībai ir skaidrojums divos vārdos: Eleanora un Eliass. Manējie!

KONKURSS: aicinām dalīties arī tevi savā DZEMDĪBU stāstā!

20170111093845-61200.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies