Mūsu ilgi gaidītais brīnumiņš

Šoreiz būs mans trešais dzemdību stāsts.

Mūsu ilgi gaidītais mazulis nesteidzās ar savu pieteikšanos, pagāja vairāk kā gads no tā brīža, kad sākām par viņu sapņot. Tikko biju nomainījusi savu darbu, kā mazais ar strīpiņtestu mums ziņoja, reku šeku, esmu klāt.

Grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem, ja neskaita, ka pēdējos mēnešos pastaigas sagādāja vienas vienīgas mokas, nevarēju pastaigāt vairāk par 15-20min, jo sāpēja dzemdes saites.

Plānotais datums bija 16.februāris, bet nu mēs pārāk nesteidzāmies un mans dzemdību stāsts varēja sākties 18.februārī plkst. 4:05, kad sapratu, ka noiet ūdeņi, pat nezināju, ka to var būt tik daudz  :) Tā kā ārste bija teikusi, ka uz slimnīcu šoreiz jādodas, ja noiet ūdeņi, vai ja ir regulāras kontrakcijas ar 5-7min starplaiku, tad lēnā garā vēl dzemdību somā saliku atlikušās lietas. Brauciena gala mērķis  ar nebija plānots tepat aiz stūra, jo šoreiz biju nolēmusi dzemdēt Jūrmalas slimnīcā (kādi 50km) un nebija vēlmes sagaidīt mazo mašīnā, jo trešās dzemdības mēdzot būt neprognozējamas.

Slimnīcā ieradāmies ap kādiem 5:30, kur mūs sagaidīja sanitāre. Noformējām dokumentus, veicām apskati un devāmies gaidīt tālāk mazo brīnumu uz ģimenes palātu.

Tā kā kontrakcijas bija vēl neregulāras, tad gājām gulēt tālāk, cik nu tas ir iespējams. Ik pāris stundas veica atkārtoti apskati, kas diemžēl nebija no patīkamajām, jo pēc iepriekš veiktas operācijas dzemdes katliņš visu laiku bija jāiztaisno.

Ap kādiem 11:00 mūs ar vīru jau aicināja doties uz dzemdību zāli, kur visu atlikušo laiku klāt bija vecmāte, kas palīdzēja pareizi elpot un atslābināties, lai vieglāk būtu izelpot sāpes pie kontrakcijām, kā arī palīdzēja stiepties dzemdes kakliņam, un šoreiz iztiku bez neviena plīsuma, kaut abās iepriekšējās dzemdības lika šuves. Kontrakciju laikā ļoti palīdzēja vīra uzmundrinājumi un muguras masāža, kas bija neaprakstāms atbalsts, lai gan iepriekš nebiju pārliecināta, ka gribēšu viņa piedalīšanos.

Salīdzinot ar otrajām dzemdībām, kad slimnīcā ierados jau ar 7 cm atvērumu un mazais jau pēc stundas bija klāt, šis likās bezgalīgas, jau necerēju, ka sagaidīšu to mirkli, kad vecmāte atļaus spiest. Nezinu cik ilgi bija spiešana, kā pa miglu vēl atceros, ka teicu, ka viss vairs nevaru, kad mūsu mazais brīnums plkst. 12:19 pieteica sevi  šai pasaulē ar skaļu kliedzienu.

Tas ir neaprakstāms mirklis, kad saproti, ka viss jau ir galā, mazulis tiek uzlikts Tev uz vēdera un pirmo reizi viens otrā varat raudzīties.

Kad nabas saite pātrauca pulsēt mūsu tētis tika pie tās pārgriešanas, pēc kam sekoja mazgāšanās, svēršanās un mērīšanās. Bija tik neaprakstāmi mīļi skatīties, kā tētis pirmo reizi paņem  mūsu mazuli un saģērbj, lai pēc tam jau dēliņš varētu pēc kārtīgi padarīta darbiņa pāēst mammas pieniņu.

Nu jau mums ir gandrīz 11 mēneši :)

KONKURSS: aicinām dalīties arī tevi savā DZEMDĪBU stāstā!