Mūsu dzemdību stāsts...

EZ - Elīna
EZ - Elīna 6. janvāris 2017 07:02
828

Sveikas, mīļās.
Ir pagājuši teju trīs pilni gadi kopš laimīgākās dienas manā mūžā. Dienas, kad es kļuvu par māmiņu. Vienmēr domāju, vai pastāv īsta mīlestība no pirmā acu skatiena. Tagad es esmu droša, ka tāda pastāv- ja esi mamma. Tieši tā!
Meitiņa bija ļoti cītīgi plānota un ilgi gaidīta! Vairāk kā pus gads pagāja cenšoties sagaidīt otru strīpiņu grūtniecības testā, līdz beidzot tas notika! Jau tad zinājām, ka lielākās dzīves laimes un prieciņi mums vēl ir tikai priekšā! 9 mēneši paskrien vēja ātrumā. Un tad nāk laiks, kas sākās ar 38. grūtniecības nedēļu, kas , līdz bērniņa piedzimšanas brīdim, šķiet ilgāks, garāks un mokošāks kā visi 9 mēneši kopā.
Noteiktā diena, kad mums bija jāsatiek sava mazā meitiņa pienāca nemanot- 21. Aprīlis, 2014. gads. Protams, ka meitiņas plāni mazliet atšķīrās no dakteru prognozēm, un veselas 6 dienas viņa mūs turēja neziņā, patīkami satrauktus...
Un tad.. 2014. gada 27. aprīlī...
"Pulkstens ir viens naktī, guļam ar mīļo vīra cikvēciņu aizmiguši pēc raibās dienas pie abām vecāku ģimenēm. Es pieceļos no stiprām sāpēm vēderā. Saprotu, ka tās laikam būs tās īstās sāpes."


Ja Jūs vien redzētu smaidu manā sejā. Man liekas, ka es burtiski spiedzu no laimes saprotot, ka šodien, šodien es iepazīšos ar savu bērniņu. Es pat iemanījos dejot laimes deju un priecīgā apmulsumā skraidīt pa dzīvokli turpu šurpu- nesaprotot ko tagad man darīt!

"Staigāju pa māju, cenšos izelpot sāpītes, uzņemu uz telefona laikus starp kontrakcijām. "

Grūtniecības laikā es biju izlasījusi visu iespējamo un neiespējamo literatūru, kas saistās ar dzemdībām. Jau biju sagatavojusi telefonā aplikāciju, kurā uzņemt kontrakciju starplaikus.

"Vidēji viena kontrakcija ir minūti gara un starplaiki jau ir 8 minūtes. Ap 4. naktī zvanu vecmātei Ausmiņai- viņa man saka, lai ieeju dušā un mēģinu pagulēt. Tas bija labākais ieteikums kāds vien varēja būt. Es nemaz nenojautu, cik ļoti man būs vajadzīgi spēki. Toreiz es aptvēru patieso dekrēta nozīmi un bezgala lielo nepieciešamību atpūsties un uzkrāt spēkus - lielajai dienai. Pulktens 6:00 ceļu vīru mierīgā balsī, sakot: "Saulīt, uzmini, kurš šodien kļūs par tēti?" Tā nu pēc brītiņa mēs abi nu jau bizojām pa māju. Es saliku somā pēdējās nepieciešamās lietas, apzvanījām vecākus , paziņojām satraukumu pārpildītās prieka ziņas un devāmies uz mašīnu. Gāju pavsiam lēnām, ik pa laikam uznāca lielā sāpe, apstājos, elpoju un gāju tālāk. Sazvanījām Ausmu- viņa līdz 7:30 solījās būt dzemdību namā, teica, ka sagaidīs. Brauciens bija ilgs un dikti sāpīgs. Vīrs visu laiku atbalstīja, visādus jokus špļāva ārā.
Visjautrākais bija VEF tilts un kontrakcija - ļoti sāpīgi. Vīrs brauca ātri- pārkāpjot jebkādus noteikumus. Ielas bija tukšas, goda vārds. Pabraucām garām policijas mašīnai- krietni lielākā ātrumā nekā atļauts- policija pat nenoreaģēja. Vīram šis bija ilgi plānotais un izsapņotais brīdis- viņš zināja, ka cauri Rīgai varēs traukties gaismas ātrumā, pārkāpjot noteikumus un cerot uz Policijas sastapšanu ceļā, lai varētu tikt pavadīti ar mirgojošām gaismiņām līdz pat dzemdību nama durvīm! Atbraucām pārsmējušies, ļoti ātri un bez nekādiem šķēršļiem vai Policijas gaismiņām. " Rīgas dzemdību nams bija mūsu izvēlētā dzemdību vieta. Nenožēloju ne sekundi! " Vīram lūdza nolikt mašīnu citā vietā, jo mēs satraukumā bijām dziļi pārliecināti, ka esam svarīgākie uz pasaules, noparkojot mašīnu uz ceļa - tieši pie durvīm. Tikmēr es parakstījos, kārtoju papīrus un iesniedzu visādus svarīgus papīrus, izmisīgi viņus meklējot pārpildītā dzemdību somā. Mēs noskaidrojām, ka tētim jābūt līdzi maiņas apģērbam un apaviem. Patiesībā, mēs to zinājām, bet bijām pārliecināti, ka derēs drēbes, kas mājās tikko svaigi uzvilktas- ārā taču ir bez piecām minūtēm vasara.
Līdz ar to, vīrs ieradās bez maiņas kārtas, tad nu pirkām maza izmēta beidzamās maiņas čības un zilo ārsta kostīmu. Topošais tētis izskatījās burvīgi, lai neteiktu vairāk. Ar visām mantām devāmies tālāk mani reģistrēt un pārbaudīt. Dzemdību nams pilns- pārpildīts līdz malām... pārbaudē konstatē, ka man jau 3 cm atvērums. Process ir sācies, tā nebija viltus trauksme, esam atbraukuši laikā.
"Par to es patiesībā toreiz uztraucos visvairāk, lai tik nesanāk visu šo jezgu velti sacelt! Toreiz es vēl nenojautu, ka ir dižākas lietas par ko satraukties!" Es uzvelku dzemdību kreklu- zilu ar baltām palmām un mūs ved augšā uz dzemdību zāli. Mums tikusi mazītiņa istabiņa ar dzemdību gultu, savu tualeti, skatu uz Rīgu un lielu zilu sēžam-bumbu, kas man bija tuvs draugs dzemdībās. Neskaitot vīra smieklus un motivējošus atbalsta saucienus, teiktu, ka bumba bija mans labākais dzemdību draugs. Tad nu sākās piedzīvojumu un sāpju maratons vairāk kā 16 stundu garumā. "
Mīļās manas ,topošās mammītes, ja vien sāpes varētu uzrakstīt un pēc tam saprotami izlasīt... Man ir liels prieks, ka neloloju veltas cerības par to, ka tas viss ir brīnumaini un maģiski. Es tiku brīdināta, ka sajūtas būs ellīgas. Ha! Ja vien būtu zinājusi, kas tiek domāts ar vārdu 'ellīgas'. Bet nebaidaties noteikti! Tas viss ir to vērts. Pat sajūta, kad pilnā pārliecībā un paniskā izmisumā domāsiet, ka vairs to nespēsiet- ir niecīga un absolūti mazsvarīga attiecībā pret to mirki, to brīdi un sajūtu, kad Jums uz krūtīm uzliks Jūsu miesu un asinis. Jūsu laimi, mīlestību no pirmā acu skatiena, Jūsu bērniņu!
" Vīrs bija mans lielākais atbalsts. Starp sāpēm mani smīdināja, uz telefona atskaņoja tādas dziesmas kā "Tev piedzims bērns", "We are the champions" un "Push it". Iemanījāmies dzemdību istabā sagaidīt pat visas trīs ēdienreizes. Pārtika bija beidzamais par ko es gribēju domāt. Līdz ar to- visu, ko nesa- pacietīgi gaidīja un gardi notiesāja topošais tētis. Ūdens nekad nešķita tik garšīgs un vajadzīgs kā todien. Ūdenim bija laimes garša. Lielās sāpes pārsvarā pavadīju uz bumbas vai dušā karstā, vai uz bumbas kartstā dušā. Vecmāte nenāca bieži, bet mums ar vīru bija labi divatā.
No līdzi paņemtajām lietām dzemdībām- vajadzēja principā tikai ūdenīti un drēbes gan mums, gan mazulītei.
Lai gan biju sapņojusi par dabīgām dzemdībām, ap 14 man pārdūra ūdeņus. Nebaidaties, tas nav sāpīgi, izklausās traģiski, bet nieks vien ir. Un arī tad process negāja tik raiti uz priekšu. To laikam nevar nekādi ietekmēt. Jau nedaudz vēlāk biju pieslēgta pie sistēmām, kas pastirpināja sāpes un paātrināja procesu. Sākumā , salīdzinoši, sāpes varēja paciest sēžot uz bumbas, ejot dušā, stāvot pie palodzes, pieliecoties, vai saspiežot vīra atbalsta roku. Tagad, kad sistēmas spēks iedarbojās- vairs nevarēju neko. Vienkārši centos katrā brīvajā sekundē atpūsties. Tieši tā! Atpūsties var pat 5 un 1 sekundes garumā. Tad sekundes ir mūžīgas. Elpošanas pamācības un ieteiktie vingrinājumi uz pozas varēja iet pa gaidu. Sasodīts, kādas tās ir sajūtas!
Vīrs pirms dzemdībām bija nolēmis, ka piedalīsies tikai atbalsta pasākumos ar mani, pašā dzemdību finiša taisnē ies laukā un pārdzīvos līdz ar mani aiz durvīm. Viņš bija tik ļoti pārliecināts par šo izvēli, un tajā pat laikā, iespējams, arī nobijies, ka to, ka viņš negrib piedalīties pašā kulminācijas procesā, viņš paziņoja katram ārstam un vecmātei, kas ienāca, pat apkopējai , prasīdams, vai īstais brīdis iet laukā jau nav klāt. Taču pārdzīvojot jau tiktāl ar mani, un redzit, ka viņa atbalsts man noder, brīdī, kad daktere sacīja vīram, ka pienācis tas brīdis iet ārā- viņš teica, ka paliks līdz galam. Kur nu vairs...
Mans vīrs bija fantastiskākais atbalsts. Esmu pārliecināta, ka bez viņa es to nebūtu paveikusi. Es par to viņu mūžīgi mīlēšu vēl vairāk, vairāk kā iespējams.
Atceros, ka pulkstens 14 ar kapeikām es biju tajā stadijā, kad pārliecinoši teicu, ka es vairs nevaru. (Vīrs uz katru manu nevaru teica: "saņemies, Tu to vari, drīz jau viss būs galā!" Piebildīšu, ka šie vārdi skanēja vismaz stundas 6!...) Bet manī bija izmisuma pilna pārliecība: Nevaru un viss. Domāju, ka vēl kaut minūti pavadot šādās sāpēs es nomiršu..., bet, mīļās- 18:38, pēc cītīgām elpošanām kopā ar vīru, "es vairs nevaru" un "tu to vari" saucieniem, motivējošiem atbalsta vārdiem no vecmātes un dakteres, nelielas kliegšanas dažu sekunžu garumā- ... mani pārņēma pilnīga un totāli absolūta laimes sajūta. Es visa trīcēju, burtiski kratījos. Asaras bira straumēm pašas no sevis. Laime, ak īstā laime- redz, kāda Tu esi. 18:38 mēs to paveicām. Pasauli iepazīstinājām ar mūsu meitiņu Eleanoru. Mīlestība no pirmā acu skatiena. Tik silta, trausla, maigi bļaujoša un mana- no pirkstu galiņiem līdz papēžiem- ar manis pašas roku palīdzību viņa tika maz uzlikta uz krūtīm. Es meitiņu bučoju ar pasaulē svētīgākaj bučām. Un izskanēja arī pats svarīgākais: "Es Tevi mīlu" uz pasaules!
Visas sāpes un briesmas, kas vēl sekundi atpakaļ mani pārņēma vairs nebija pat vērā ņemamas vai atcerēšanās vērtas. Viņas kļuva mazas un noecīgas pret ko tik lielu un diženu.
Tālākais vairs nav pat sīkāk stāstāms- jā, bija šuves, placentas spiešana, ko sākumā gribēju atteikties darīt, jo spiest vairs neko man negribējās (arī tas nav sāpīgi)... Tika pierakstīts meitiņas vārds, aplikta rokassprādzīte ap rociņu, uzdāvināta dāvaniņa un apsveikums, meitēns tika tēta ietērpts īpašajās pirmajās drēbītēs. Vecmāte teica, ka tik skaistas vēl nevienam mazulim nav bijušas pirmās drēbītes! 2 stundas mēs pavadījām dzemdību zālē. Meitiņu uzreiz arī pieliku pie krūts. Telefoni zvanīja kā traki- pie katra zvana skan laimes saucieni un birst laimes asaras! Mēs to paveicām.
No 2014. gada 27. Aprīļa 18:38 mana dzīve, domas, sajūtas, vērtību skala un mīlestības latiņa- apgriezās kājām gaisā un mainījās uz visiem laikiem. Kas to būtu domājis, ka arī minūtei un mirklim piemīt tik neaptveramas un dižas laimes sajūtas. Šajā saulainajā dienā mūsu apvienība kļuva par ģimeni. Un mūsu ģimene kļuva par 5,530 kg smagāka, 53 cm garāka un vienu maz-mazītiņu Eleanoru bagātāka!...

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Rutaza 7. janvāris 2017 21:20

Ļoti skaists un aizkustinošs raksts(angel)

EZ - Elīna 7. janvāris 2017 08:40

Sirsnīgs paldies Jums par jaukajiem un siltajiem vārdiem! Tie iepriecina!
Kad es biju stāvoklī- abas divas reizes- dzemdību stāsti bija mana mīļākā, noderīgākā un atbalstošākā literatūra! Nolēmu arī dalīties ar savu stāstu, jo tas šķiet tikai godīgi.
Atvainojos par pieļautajām kļūdām telstā- publicēju rakstu ar domu, ka pārlasīšu un kļūdas izlabošu pēc publicēšanas. Kas to būtu domājis, ka to vairs nebūs iespējams izdarīt! :) neņemiet ļaunā- rakstu, kad ir brīvs brīdis divu mazu ķiparu mammai- nakts vidū - caur telefonu!

piicka 6. janvāris 2017 22:58

Patiešām reti saviļņojošs un gramatikas ziņā viegli lasāms stāsts! :) Lai turpmākie gadu desmiti tikpat brīnišķīgi un mīlestības pilni! ;)

Mussinna 6. janvāris 2017 11:31

Lasot pat asaras nobira. Tik skaisti tu aprakstīji to brīdi. Vēl vairāk nevaru sagaidīt, kad mana mazā paciņa gulēs man uz krūtīm.

DĪVA27 6. janvāris 2017 11:11

Tik skaisti izstāstītu dzīves stāstu vēl iepriekš nebiju lasījusi!
Paldies Tev par to un audziet dūšīgas!