Mums būs puisītis! Atkal?!?

Mans trešais gaidību laiks jau vairāk kā pusē un pirms pāris nedēļām guvām apstiprinājumu 1. skrīninga sonogrāfijas laikā izteiktajām prognozēm - būsim trīs dēliņu vecāki!

Bet ne par to stāsts, vairāk gan mana mazā dusmiņa... pat nē , drīzāk nesapratne par pārējo vilšanos, jo lielākoties saņemu tādus komentārus, ka šķiet, citi labāk zinās, ka mums būtu tagad meitu jāsagaida. Atkal puika? Un kā tu varēsi? Nabadzīte! Vajadzēja jau meitiņu... Es redzu lepnumu un prieku sava vīra acīs, un godīgi, ar katru minūti pati gūstu arvien lielāku pārliecību, ka noteikti izdosies - trīs staltus latvju dēlus izaudzināt! (smiekliņš) Un mīelstība pret bērniņu zem sirds ir tik liela, ka svarīgs nevis dzimums, bet ka IR - ka ir laimīgs un vesels, ka ir mīlēts un aprūpēts! Protams nenoliegšu, ka pirmās nedēļas ar vīru pazobojāmies, ka es tā vairāk uz meitiņu it kā cerēju, tomēr šobrīd nav nekādas vilšanās sajūtas.

Tikai nesparotu, kāpēc tas citiem ir tik būtiski, ko gaidām un kapēc... Vai tas, ka ģimenē nav līdzsvara? Es gan līdz galam neizprotu, kā man būtu jāreaģē uz šādu komentāru. Kas tad ir līdzsvars? Ka tēvam tiek dēli un mātei meitas vai otrādāk? Vai kaut ko esmu pazaudējusi, šķiet nē! Jau tagad, audzinot divus ziķerus, nejūtos ar kaut ko apdalīta. Ir daudz mīļuma, un mani puiši, īpaši Viesturs, visu laiku grib apskaut un dot bučas - VISIEM! Ir daudz smieklu un jautrības. Un klusi velku uz zoba vīru, ka tagad jau nu tiešām viņam mani uz rokām jānes un ordenis pie sirds jākar, jo trīs dēli tiks dāvāti. :D Un kā teica Viestura audzinātāja, būt vienīgaijai "Magonītei" (Viestura grupiņas nosaukums) puķu dārziņā varētu būt itin jautri. Bonusā - zinu tik daudz superīgas puišu mammas (kā 2, tā 3 dēli), kas man ir kā piemērs, ka nešaubos, man arī tas izdosies. 

Arī tas, ka puiši esot 'bosiki' bet meitenes mierīgas, ir mīts. Mūsu puiši spēj būt gan mierīgi, gan trakot uz nebēdu - tāpat kā mēs, 4 māsas spējām būt ārprātīgi puiciskas - rāpties kokos, ķimerēties ar tēta garāžas atslēgām, āmuriem un nagliņām. Es vēl tagad atceros tos trakos nedarbus ko spējām pastrādāt, nebrīnos ka maniem vecākiem dažu labu sirmu matu esam sagādājušas. 

Protams - pušu lietas. Mašīnas (un ne tikai - der jebkas kas kust), konstruktori, dauzīšanās un tie "piu piu", ''vrrrrummmm" un "ņīo ņīo" ir vairāk dzirdami, bet tas mani nudien netraucē, tā kā esmu augusi mazo māsu pulciņā, jūtu, ka puišu lietas man pat vairāk tīk. Neliedzam Viesturam un Albertam meiteņu lietas izpētīt - mājās ir bebītis/leļļuks un arī rotaļu virtuve, kurā var spēlēties ar kūku cepšanām un tamlīdzīgām lietām. Un kāpēc gan ne? Puiši var spēlēties izliekoties, ka ir kā tētis un vāra bērniem gan putru, gan pamperus maina. ;)

Un mums ir daudz lego - mana mīļākā bērnu dienu rotaļlieta. Būvējam auto trases, mājas, garāžas un daudz ko citu. Sacensības - kurš pirmais, kurš augstāk/tālāk/ātrāk! 

Prieks, ka saģērbt ir daudz vienkāršāk - bikses, krekls un 'ras ras' gatavs! Jo atmiņā palicis, cik grūti bij manai mammai ar mums  - māšelēm, apģērba izvēlē, tagad kāds kašķītis izvēršas tikai tad, ja uz krekla nav Zibens Makvīns vai Noderīgā lokomotīve Tomass! 

Kā tas ir, būt puišu mammai? Jūtos lutināta ar mīlestību apbērta (īpaši kad vasarā puiši samācījās puķes pušķiem plūkt un dāvināt). Arī apzinīga, jo mūsu rokās - manās un vīra, ir tā atbildība izaudzināt jaunus vīrus sievām un tētus bērniem. Bet vai tad meiteņu mammām nav līdzīgi? Jāgādā, lai meita augtu čakla, gudra un skaista! 

Kopumā esam varen priecīgi par trešo puisīti, kurš itin sparīgi danco pa arbūzam līdzīgo vēderu. Mazbrāļa vārds arī jau atnācis pie mums, bet to gan vēl noklusēsim un priecīgi paziņosim, kad lielais notikums būs klāt! :)

Par trešo grūtniecību pagaidām varu tiekt tikai to labāko - nav nekādu grūtību bijis un ceru ka atlikušās 17 nedēļas (ak vai, cik vēl daudz...) būs tikpat mierīgas. Ir jau protams arī kādi sīkumi, kas uzpeld - šur tur iesāpas sāns vai muguru velk, vai nogrustu ātrāk kājās stāvot un pastaigās, bet nekas tāds, par ko varētu garus romānus rakstīt.

Laikam jau arī tas, ka gaidot trešo bēbi viss šķiet tik zināms un paredzams - šo gadu laikā prāts ir izpēlējis tik dažādus scenārijus, ka jūtos gatava būt par mammu trešo reizi. Nav vairs šaubu par to, ka dzemdības būs liels piedzīvojums un amerikāņu kalniņi. Nav šaubu, kā sāpēs un KA sāpēs! Nav šaubu, jo vīrs ir gatavs būt un būs blakus (bija itin pārsteigts un šokēts, kad ierosināju, ka viņš varētu palikt mājās ar bērniem, un gan jau pati galā tikšu)! Esam daudz vairāk emocionāli nobrieduši, nekā tad, kad gaidījām Albertu, vai Viesturu. Ir doršības sajūta un tas jau ir tas galvenais. Ceru protams, ka nekas neieies neparedzētās sliedēs, bet ja arī būs lemts kam citādāk/ neierastāk notikt, zināšu, ka varu paļauties uz civēkiem, kas man ir blakus, jo, lai cik grūti būtu, mūsu tuvākie jau ir sevi pierādījuši kā lielu drošības tīklu, kas mūsu ģimeni stiprina! 

Nu ko, punčojamies pastaigai, jāsteidz svaigu skābekļa devu bebsim nodrošināt un pēdējo šīs nedēļas saulaino dienu baudīt!

Rasa

 ---

Blogs - bezsaiste.wordpress.com

Facebook - [Bezsaistē]