mēs vēl sarunāties mākam?

Divus vakarus pēc kārtas domāju par cilvēkiem- par grūtniecēm, par paziņām, par pacientiem psihiatriskaja klīnikā, par bērniem, jaunajiem vecākiem, par draugiem. 

Kas notiek ar cilvēkiem? Kur viņi visi pazūd? Kur paliek tikšanās un apskāvieni, mīļums un siltums- smiekli un sarunas?

Par to arī stāsts- pēdējo pāris gadu laikā cilvēkos zūd kontakts, Gluži kā ar drošīnātājiem mūsu jaunajā dzīvoklī. 

Šajā stāstā nerunāju tikai par sevi, arī par apkārtējiem, paziņām un pavisam nepazīstamiem cilvēkiem;

Kaut kur no cilvēces ir pazudis fiziskais kontakts. Cilvēki vairs neapskaujas, nesāk tikšanos ar rokas spiedienu, nenoglāsta savus bērnus- bet iedod tiem planšeti, nesagaida viens otru mājās ar skūpstu, nepadod roku, lai palīdzētu izkāpt/iekāpt, grūtā brīdī neuzliek savu roku otram, nesamīļo svētkos. Citiem cilveku pieskārieni vispār izraisa riebumu un nepatiku. Vismaz šo psihiatrijas pasniedzēja apstiprināja ar manām aizdomām- vardarbība bērnībā un vecāki, kas nepievērš uzmanību. Un tagad, kad pati esmu mamma- vēroju arī citas mammas. Čubināti tiek  tikko dzimušie un tie, kas raud(pakrituši/sasitušies). Tātad, lai pievērstu vecāku uzmanību ir jāraud. Lieliski! tas atstāj vienkārši lielisku iespaidu uz bērniem. Un par vardarbību vispār nerunāšu.

Cilvēki vairs nemāk būt šeit un tagad. Nemāk viens ar otru runāt. Pirmie randiņi ir katastrofas un vilšanās- rakstīt daudz maz visi māk, taču satiekoties ir absolūta nulle. Valoda un prāta spējas ir nozagtas. Palikušas datorā. Par seksualo tuvību nemaz nerunājot- jaunieši tiek traumēti viens pēc otra- filmās rāda visādus brīnumus, cenšas tos atkārtot-neizdodas. Daudziem pēc tam ir problēmas ar tuvību gadiem. 

Viss tiek aizstāts ar datorizēšanos. Gala beigās vīrietim savos 40 gados ir vēstuļu draudzene ar kuru viņš gatavojas precēties, bet vēl nav viņu saticis.

Un vēl, un vēl, un vēl.

Apsveikumi svētku dienā no LABĀKAJIEM draugiem/ģimenes tiek saņemti ar īsziņas palīdzību, atsūtīti draugos un sazin kur vēl. Ja tā nav absolūtā degradācija, tad es nezinu citu labu vārdu ar ko to apzīmēt.

Sākoties draugiem.lv un citu sociālo tīklu ērai bija diezgan forši. Bildes un tā. Varēja atrast sen pazudušos,

Tagad cilvēki ir palikuši pat par slinku tam, lai ierakstītu- vecīt, Tev foršs autiņš/ kad tiekamies?/smukas bildes utt. utt.Pat negatīvs komentārs ar viedokli, ka cilvēks izskatās noguris ir labāk kā ielikt ķeksi "Man patīk". Tas tomēr ir viedoklis. Un ko lai dara tie, kam nepatīk? Vismaz vajadzētu izvēli.

Viedoklis ir kaut kāda ekstra. To es labi redzu 30 sieviešu kolektīvā. Kad jārunā dzīvajā ar cilvēkiem viedoklis atrodas labi, ja 4 meitenēm. Toties anonīmajā e-pastā spēj izpausties vismaz 20. Un ne jau ar laba vēlejumiem

Nevaru vēl izdomāt, kur tieši ir tā problēma. Mana pagaidām vienīgā versija- ģimenē.

Arī praksē psihiatriskajā klīnikā un pēc tam daudz domājot par dažiem klasesbiedriem- gan ļoti izstumtajiem, gan ļoti agresīvajiem un naidīgajiem- visiem kā vienam bija vai nu izjukušas ģimenes, vai alkohols/narkotikas kādam no vecākiem, vai arī agresijas mājās. Un skumji, bet fakts- tas ir kā ģenētiskās slimības- tiek nodotas no paaudzes paaudzē (ir izņēmumi!!!) Tam visam ir tik ļoti cieša saikne un daudzas nianses.

Lūdzu, lūdzu domājiet, ko jūsu bērni redz mājās- cik skaļi/laipni jūs sarunājaties, cik cieņpilni izturaties viens pret otru. Īpaši pret bērnu, kas cienu ir pelnījis vairāk kā jebkurš cits.

Novēlu katram vairāk apskāvienu, buču, skūpstu, rokasspiedienu, glāstu!