Māsa un brālis gaida punča iemītnieku!

Laikam jau šoreiz viss nav tik saulaini kā bija iepriekšējo reiz. 

Atceros,kad paziņojām Adrianam ,kad mums būs bēbis, tad viņš pats pateica ,ka būs māsa un arī daktere apstiprināja. Cītīgi sekoja līdz visiem daktera apmeklējumiem, punča augšanai , kustībām.Adrians visiem ar prieku paziņoja ,ka būs lielais brālis,viņam būs māsa. Tad viņam bija 4 gadi. 

Tagad Adrians ir uzsācis skolas gaitas, un viss nav tik skaisti kā bija. Par to,ka būs bēbis mēs pateicām diezgan saudzīgi un jau palielā laikā. Viņš reaģēja diezgan vienaldzīgi. Pie ārsa pirmajā USG dakterei teica ,ka grib labāk brāli,jo māsa ir riebīga,visu jauc un viņam traucē. 

Pavērojot Adrianu šos mēnešus skaidrs ir ,ka viņš pārdzīvo,ka atkal būs kāds mājas,kas viņam traucēs, jauks, būs jādalās. Viņš jūtas manuprāt ļoti nedroši. Uz USg līdzi nāca,paskatījās, bet neko nekomentēja. Nekādu emociju.Pie punča pienāk ļooooti reti. Bija pāris reizes ,kad es pati pieliku viņa roku un mazais iespēra. Tad protams sasmējās. Bet šķiet ,ka viņš slāpē savas emocijas. Brīžiem žēl ,un īsti nesaprotu kā viņam palīdzēt. Cenšos laiku pavadīt pēc skolas ar viņu,jo tad esam divi vien. Gribu ,lai viņam nav sajūtas,ka tiks atstumts.JO ,ja mājās ir kāds mazāks ,tad vairāk kā skaidrs,ka lielajam tiek mazāk uzmanības.

Turpretī Denīze ir gluži kā Adrians ,kad gaidījām viņu. Puncis viņai interesē. Viņai šad tad nepatīk,kad vēders traucē. VIņa pieliek austiņu un parunājas, paklausās, uzpliķē pa vēderu. Viņa gaida bebīti,jo īsti jau nezina ko tas nozīmē.

Uz ielas, kafeinīcā, pasākumos, visur Denīze pievērš uzmanību bēbīšiem. VIņa iet klāt, runājas, ja ļauj arī papaijā. Nu kā traka uz mazulīšiem. Bet kas būs ,kad mājās būs tāds pats???

Mamma ir svarīga, mammai jāguļ blakus, jālasa grāmata. Bet vai viņa spēs dalīt uzmanību ar mazuli?! Denīzei ir raksturs,un viņa varētu arī kādas blēņas sastrādāt. Tad viņa vairs nebūs mazā ,saudzējāmā māsa un ko tagad viņa bieži izbrauc. Tad jau būs vēl kāds mazāks par viņu!!!

Bet visā tajā esmu saskatījusi arī jaukas lietas. Adrians bieži aizrāda Denīzei ,ko var un ko nevar,jo mammai ir grūti, bēbis puncī. Viņš man palīdz ,atness,aizness, paņem maisiņu ,lai es nenesu smagumus. Nu īsts vīrietis. 

Arī Denīze vairs neprasās klēpī ,jo nu jau saprot,ka mamma nevaar. (nabaga tētis;D) 

Mēs ar Adrianu divatā arī ratus braucām skatīties. Prasīju viņa viedokli. 

Kā vēl padarīt gaidīšanu jaukāku? KO darījāt jūs ,kad ienāca trešais mazulis? Jo jāsaka ,ka tiklīdz ir vairāk kā divi vairs nekas nav tā kā agrāk!!!

Ļoti gribas ,lai Denīze nav vīlusies,par to ,kas ir bēbis, un Adrians nejūtas atstumts un bēdīgs visā šajā jaunajā dzīves posmā.