Mans stāsts: Dzemdības ar smaidu sejā un prieku sirdī

Atšķirībā no pirmās dzemdību pieredzes, kuru, gluži loģiski, caurvija satraukums, bailes un nezināšana, kā nu būs, šajā reizē viss notika pavisam savādāk. Negaidīti, bez lielām sāpēm un ātri. Tomēr par visu pēc kārtas.

Naktī uz lielo dienu (tad, protams, vēl nezināju, ka tā būs tā lielā diena), ap plkst. 4.00 pamodos, jo bija sajūta, ka vajag uz labierīcībām. Bet tā man tikai šķita, jo īstenībā jau nemaz nevajadzēja. Tajā brīdī nopriecājos, ka arī man beidzot būs sākušās viltus sāpītes, jo līdz šim tādas nebiju piedzīvojusi. Gulēju tālāk un vēlāk jau vedu uz dārziņu dēlu, pa ceļam ik pēc 7 – 10 minūtēm piestājot un pārdzīvojot sāpes (jā, vēl tobrīd domāju, ka tas ir treniņš un nekas nenotiek pa īstam, jo ir vēl gana daudz laika). Atgriežoties mājās, sirdi pārņēma tomēr neliels nemiers, tāpēc stundas laikā paveicu visai dienai ieplānotos darbus. Bonusā vēl iemetu savā dzemdību somā pēdējās lietas, izmazgāju matus (ja nu tiešām ir dzemdības, tad taču jābūt skaistai) un devos pavārtīties pa gultu. Vēl plkst. 10.30 sāpes nebija mazinājušās, tāpēc iedzēru NoSpa tableti, pārliecībā, ka tā nu gan likvidēs viltus sāpītes. Gāja laiks, bet nekas nemainījās.

Es neesmu no tām, kuras par katru mazāko sūdzību zvana ārstam vai arī čīkst, tāpēc arī mierīgi dzīvoju ar savām sāpēm, jo tās nebūt nešķita kaut kas īpašs. Tomēr kādā brīdī, kad šķita, ka tās aizkavējušās pārāk ilgi, zvanīju dakterei, lai apvaicātos, cik ilgas tās viltus kontrakcijas parasti ir. Ārstei prakse sākās vien no plkst. 15.00, bet mans zvans sasniedza viņas kabinetu ap plkst. 13.00. Sarunājoties ar māsiņu, viņa ieteica piezvanīt pirms plkst. 15.00, kad daktere jau būs atnākusi, tomēr pēc brīža noteica, ka labāk negaidīt un uzreiz braukt uz dzemdību namu.

Devu vīram ziņu, ka jāaizbrauc uz dzemdību namu paklausīties toņi un pārliecināties, kas notiek vēderā. Atskrējis mājās no darba, paņēmis manas mantas, devāmies uz auto un braucām uz Miera ielu. Jāteic, ka es, acīmredzot šoreiz nebiju parasta dzemdētāja, jo pa ceļam smējāmies pilnā balsī un jokojām. Vēl dzemdību nama uzņemšanā, iesniedzot dokumentus, smējos, savukārt brīdī, kad vecmāte paziņoja, ka dzemdības ir jau procesā un atvērums ir jau 5cm (iedomājaties, jau 5cm un es domāju, ka tās ir tikai viltus sāpītes), es turpināju smieties. Vecmāte nopietnu seju skatījās uz mani un vaicāja, vai tik ļoti sāp? Uz to atbildēju, ka sāpītes jau ir, bet nekas īpašs, bet man smiekli nāk par to, ka viss jau notiek.

Tālāk mūs sagaidīja jau ierastais ceļš – pārģērbšanās un brauciens uz septītajām debesīm jeb dzemdību centru. Iekārtojāmies dzemdību istabiņā, izpētījām to un ar vīru vienkārši pļāpājām, pļāpājām, pļāpājām. Vienlaikus neaizmirsu par vecmātes Draugas lekcijās stāstīto, ka vajag atslābināties nevis sāpēm pretoties, jo tad process uz priekšu virzīsies daudz, daudz ātrāk.

Saklausījušies iepriekš baisos stāstus par neforšo attieksmi un nelaipno personālu, kas dzemdības uztver kā konveijera darbu, mēs atviegloti nopūtāmies, redzot, ka mums tikusi superīga vecmāte – Elīza Romanova. Vienkārši super meitene ar vieglu piegājienu lietām, ar izskaidrošanu par visu notiekošo. Un tā mēs visi pamazām virzījāmies uz priekšu.

Tiesa, lai arī atvērums bija jau 8cm, ūdeņi vēl nebija nogājuši, tāpēc vecmāte pieņēma lēmumu tos pārdurt, lai process neapstātos. Un nākamās divdesmit minūtes bija kaut kas tik straujš, ka pat nepaguvu aptvert, kā mazā meitiņa jau atradās uz punča. Pēc ūdeņu pārduršanas sāpes kļuva daudz izteiktākas un vīram teicu, ka tūliņ būs slikta dūša (un bija arī), par ko vecmāte nopriecājās, jo tas nozīmē, ka viss notiek. Brīdī, kad vecmāte uz mirkli mūs bija atstājusi, paziņoju, ka man ļoti, ļoti vajag uz labierīcībām. Pa lielam. Tā kā tajā brīdī biju pieslēgta pie aparātiem, vīrs nospieda pogu un vecmāte straujiem soļiem skrēja pie mums, sakot, ka noteikti meitiņa jau nāk. Tam īsti negribēju ticēt, jo bija taču pagājušas vien mazāk nekā 20 minūtes no brīža, kad bija 8cm atvērums. Un vecmāte nekļūdījās. Izrādās, ka 20 minūtēs ir atvērušies atlikušie 2 cm un meitiņa jau ir iekšā ceļos.

Cik ilgs bija izspiešanas periods? Zibenīgs! Nepaguva youtube listē noskanēt pat viena dziesma, kad mazā meitiņa kā bulta izsprāga laikā, lai iepazītos ar pasauli.

Ziniet, kas ir pats amizantākais? Tieši brīdī, kad bija pēdējā kontrakcija, pēdējā spiešanas reize, sāka skanēt Dona „Tev piedzims bērns”. Un tas nebija tīšām. Dziesmas mūsu saliktajā listē skanēja sajauktā secībā. Sagadīšanās. Un skaista satikšanās ar mīlestības asarām acīs.

Pēc šādām dzemdībām es gribu teikt, ka vēlos dzemdēt vēl un vēl, jo tas ir tik vienkārši, ātri un nesāpīgi. Gribu sev pasist pa plecu, jo es nekliedzu tipiskās frāzes „Es nevaru!”, „Es pienākšu un pabeigšu citu dienu!”. Es vispār nekliedzu. Es vienkārši ļāvos procesam. Skaistam procesam ar smaidu sejā, jo zināju, ka pavisam drīz man piedzims meitiņa.

Vienīgais secinājums – tiešām labi, ka es izdomāju piezvanīt uz ārstes praksi, jo pretējā gadījumā noteikti būtu turpinājusi dzīvoties pa māju, cerot, ka viltus kontrakcijas kādā mirklī rimsies.

Mūsu dzemdību process bija pavisam īss, jo no brīža, kad tikām dzemdību namā līdz meitiņas piedzimšanai, pagāja vien četras stundas.

Noslēgumā vēlos pateikt milzīgu paldies vīram par kopābūšanu un atbalstu, kā arī lieliskajam dzemdību nama personālam. Jūsu darbs ir tik svētīgs!