Mans Persika gaidību laiks

Labdien!

Bija 2013. gada 20. septembris, kad grūtniecības tests parādīja divas stvītriņas. Pirms tam biju veikusi veselus 4 testus, taču tie bija negatīvi, bet veicu tos vakarā, kaut gan labi zināju, ka tas jādara no rīta. Saņēmos un veicu pēdējo testu no rīta un jā, tas bija pozitīvs.

Es pat īsti nezinu, kādas bija manas sajūtas - šoks, laimes sajūta, bailes..... - jutu visu kopā un tajā pašā laikā asaras bira kā pupas - mirklis, kuru atceros kā milzu pārsteigumu! Kāpēc? Jau kopš 25 gadu vecuma domāju, ka vīriešu hormonu pārsvara dēļ, man pie mazuļa būs grūti tikt. Gadus 8 es domāju, ka reiz pienāks mirklis, kad būs jādodas pie ārsta, bet tas tā nenotika. Izrādījās, ka ar manu organismu viss bija kārtībā, blakus tikai nebija īstais vīrietis. Tad satiku viņu (savu vīru), arī viņam teicu to, kam ticēju, ka tik viegli nevaru palikt stāvoklī, jo tā bija mana pārliecība. Pusotru gadu neizsargājāmies, pie bērniņa necentāmies tikt, lai gan mans organisms un prāts tam neapzināti un apzināti bija gatavs. 

Mūsu dēliņš bija mūsu lielais pārsteigums, kurš patiesi ilgi sēdēja uz mākoņa maliņas un gaidīja, kad viņa vecāki satiks viens otru un būs gatavi viņu ieņemt.

Pirmās pazīmes, kad liecināja par grūtniecības iestāšanos bija velkošas sajūtas vēdera lejasdaļā un jūtīgas krūtis (gluži tādas pašas pazīmes, kā pirms mēnešreizēm). Man nebija toksikozes, nebija sāpošas muguras un pigmentācijas. Visu gaidību laiku man ļoti dedzināja kuņģi - bija vienalga, ko es ēdu vai dzēru. Bez piena un košļājamām tabletēm pret kuņģa dedzināšan nevarēju iziet no mājas. Kāju vēnas redzamākas kļuva pēc 9 mēnešiem un ar kāju tūsku nomocījos tikai pēdējās divas nedēļas, kad ārā jau bija ļoti silts laiks, jo mazais nāca pasaulē 10. jūnijā. 

Visu gaidību laiku manī rosījās plaša emociju gamma - jutu bailes; satraukumu par mazā veselību (it sevišķi, kad bija lielās pārbaudes) - lai gan esmu ļoti veselīga sieviete, bet tomēr; daudz runājos ar Dievu - pēc lielajām pārbaudēm iegāju tur pat slimnīcā esošajā kapellā (lai gan neesmu no tām, kuras katru svētdienu dodas uz baznīcu, es ticu klusiņām un lūdzu klusiņām). Manī valdīja prieks un satraukums par turpmāko. Tas bija interesants laiks.

Visātrāk paskrēja pirmais trimestris, jo tad vēl bija cītīgi jāstrādā un neviens par grūtniecības iestāšanos nezināja. Visilgāk un grūtāk bija 3. trimestrī, kad puncis bija ļoti lielas un grūtuma, smaguma sajūtas arvien palielinājās. Tā kā šī bija mana pirmā grūtniecība, tad punci varēja pamanīt diezgan agri. Reakcija visbiežāk bija "Apsveicu! Kādi jūs lieli!". 

Vīram (tobrīd vēl draugam) paziņoju pa telefonu. Es baidījos, jo viņam jau no neveiksmīgām iepriekšējām attiecībām bija meita. Un tagad "Hops!" un atkal jau pēc tika maza draudzības posma. Bet mans vīrs telefona otrā galā teica, ka viss ir labi. Viņš mani mīl, precēs un sagaidīsim mazo dzīvībiņu šajā pasaulē kā ģimene - vīrs un sieva. Saviem vecākiem piezvanīju un viņi bija ļoti, ļoti priecīgi, ka būs vecvecāki. Vīra mammai un māsai pateicām pie vīna glāzes, kad visi to malkoja, bet es atteicos - nebija izvēles, jo visi jau tāpat nojauta, ja jau Ilvija nedzer vīnu! Arī viņi priecājās pēc neliela šoka momenta. 

Mani deviņi dēliņa gaidīšanas mēneši bija kā skrējiens vējā vaļējiem matiem, kad acīs spīd saule, bet rezultāts ir prātam neaptverams skaistums - vesela, jauna dzīvībiņa, kas ir daļa no tevis un viņa! Viņš ir mūsu spoguļattēls! Viņš - esam mēs!

Laimīgā mamma,

Ilvija.

P.S. Titulfoto no neta dzīlēm!

Dalies pārdomās par skaisto gaidību laiku!