Mans lielais mazais puika - grūti, bet laimīgi

ViKrEm mamma
ViKrEm mamma 11. janvāris 2017 12:04
362

"Celies, braucam! Manuprāt, šoreiz ir pa īstam, jo ļoti sāp vēdera lejasdaļa..." šādi es teicu vīram 2002.gada 5.augustā trijos no rīta. Tā nu mēs abi posāmies ar dzemdību somu bagažniekā uz Rīgu, 180 km attālumā, jo dzemdēt vēlējos Rīgā, noteikti, ne mazā lauku slimnīcā. Iedomīgi, vai vēl kā savādāk, bet droši. Man šķita, ka tur būs vislabākie ārsti, speciālisti, jo pirms tam biju saklausījusies visādus stāstus par mazuļu saspiešanu, par mirušiem mazuļiem lauku slimnīcās. Neilgi pirms pulksten septiņiem bijām Stradiņu slimnīcā ar domu, ka nu tūlīt būs un pusdienlaikā redzēšu savu puiku, kas tad tur, es varēšu, būs čiks un viss ... Taču pēc apskates, daktere teica:"Te vēl nekas nav, liksim Jūs grūtnieču "galā", tā nu vīrs brauca uz darbu, bet es paliku slimnīcā gaidīt. Vīram darbs bija Rīgā.Līdz pusdienlaikam tiešām manas sāpes bija pavisam maziņas un paciešamas, ēdu pusdienas, staigāju pa trepēm, jo tā man ieteica mana mamma, tas veicināšot dzemdību procesu. Staigāju no augšas uz leju, no lejas uz augšu, bet nekā... Aizgāju pagulēt diendusu, taču arī no gulēšanas nekas prātīgs nesanāca, jo baidījos, ja nu viņš piedzimst un es gulēšu, notiek taču visādi, vai ne, it īpaši internetā un TV :) Tad atkal nolēmu paklausīt mammas padomam un pastaigāt lejā-augšā, augšā-lejā pa Stradiņu slimnīcas lielajām trepēm. Bet tad sajutu, ka kaut kas ir savādāk, sāp tā, ka nevar izturēt, gāju jautāt vecmātei, kas par lietu, apskatīja, bet atkal nekā. Kā var būt nekā, ja man ļoti sāp? Biju pārsteigta un izbrīnīta, kam tad ir jābūt, lai būtu kaut kas??? Man taču pieredze nebija, biju jauniņa, nepilni 19 gadi, nestādījos priekšā, ko nozīmē dzemdēt. Mamma teica, ka viņai nogāja ūdeņi mājās, sākās sāpes un brauca uz slimnīcu. Man ūdeņi nebija nogājuši, aizbraucu uz slimnīcu pie pirmajām dīvainajām sāpēm, jo dzemdību datumam bija jābūt 28.jūlijam, bet dzīvojos ar punci jau līdz 5.augustam. Biju redzējusi taču filmas, kur bērni dzimst automašīnā, autobusā... tā nu gan nebiju iztēlojusies sava puika dzimšanu, tādēļ visu laicīgi un skriešus.

Kad sāpes bija kļuvušas vēl stiprākas un sajūta, ka nevaru izturēt, gāju uz māsistabu atkal

Pagulēju palātā vēl kādu stundiņu un gāju pēc padoma un atbildēm uz saviem jautājumiem atkal. Palūdzu vecmātei, lai mani apskata atkal, jo "nevaru vairs izturēt". Šoreiz vecmāte mani ar visām "mantiņām" aizsūtīja uz dzemdētēju "galu" :) Bija progress, zvanīju vīram un teicu:"Ir sācies process, tā, ka met darbu pie malas un brauc, cik atri vien vari. Tagad man par to tāds smaids sejā :), jo tagad uz to visu skatos ar pieredzējušu skatu šajā jomā. Atceros, ka vīrs tiešām bija ātri, jo, ja reiz process ir sācies, nedrīkst taču nokavēt puika nākšanu pasaulē. 

Sāpes bija neciešamas vēdera lejas daļā un mugurā

Teikšu godīgi, sāpes man šķita tik šausmīgas, ka nomiršu, dusmojos uz vīru, jo kā tad tā, viņam tikai rociņa jātur, bet es te guļu un mocos. Jā, iesākām ar muguras masāžu, viņš, tiešām, mēģināja palīdzēt, bet ko gan 19 gados vienīgais bērns ģimenē, audzināts ar "mīļo, dēliņ, manu puisīt", var saprast no muguras masāžas, vēl jo vairāk  - no dzemdību procesa. Elpojām abi, jo tā mums mācīja nodarbībās jaunajiem vecākiem, bet "pie velna", nekas nepalīdz. Jautāju pārmetoši vīram, kadēļ kas tāds jāpiedzīvo sievietēm, būtu veči kaut vienreiz mūžā piedzīvojuši mēnešreizes, spētu iztēloties kaut 10% no tā visa :) Mammas, ko viņam vien nebija jādzird... Iespējams, ka citām viss ir tik viegli - klausās mūziku, mīļojas, sabučojas... Man bija savādāk

Cik var mocīties

Tā mēs mocījāmies līdz kādiem pl:22, jo tad sāpes kļuva vēl briesmīgākas, nepaciešamākas, bet pēc vecmātes teiktā, vēl kāds laiks paies, jo atvērums bija pavisam maziņš. Tā nu staigājām pa koridori, skrēju uz tualeti, jo likās, ka "čurāt" vajag ik pēc 15 minūtēm. Tad atkal elpojām, runājāmies, jā, arī skaļāk pabārāmies... Minūtes vilkās kā stundas, es, tiešām, tur skaistīju minūtes un skatījos pulkstenī. Ar katru minūti, stundu, spēks bija mazāk un mazāk, sāka nākt miegs, jo likās, ka nu vairs nevaru. Likās, ka nu tulīt jābūt, atkal mani apskatīja vecmāte un teica, ka vēl kādas stundiņas būs jāpaciešas, bet turpmākas stundas gan būšot jāpavada pie aparāta, kas skatīsies mazā sirdspukstus. Tā nu staigāšanas un muguras masāžu laiks bija beidzies, atlika tikai vēl vairāk ar saviem tekstiem "krist uz nerva" vīram un skatīties pulkstenī, kurā laiks nekur nesteidzās. Biju nogurusi, piekususi, pārmocījusies un sapratusi, ka neviena grāmata, neviens mammas padoms, ne elpošanas vingrinājumi neiet kopā ar realitāti. Šī realitāte ir mana, mana uztvere un domāšana par šo visu procesu. Noteikti, es 18 gados, mamma tolaik 21 gada vecumā, kad gaidīja mani un ārsti par šo visu domāja pilnīgi ko citu, uztvēra to pavisam savādāk un tolaik šo dzemdību "eiforiju" es noķert nemācēju, teikšu godīgi, šaubos, vai mācētu arī tagad, savos 33, es to uztveru nedaudz savādāk, kā procesu, kurš ir jāizdzīvo, lai sasniegtu ko ļoti nozīmīgu un skaistu - turētu uz rokām savu mīlulīti. 

Ejam uz dzemdību zāli

Nedaudz pēc pl: 5 no rīta, vecmāte pēc pēdējās apskates aicināja "pārcelties" uz dzemdību zāli, jo nu jau palikusi vairs tikai astīte visam šim procesam :) Biju atvieglota, taču spēka man vairs nebija, lai arī sāpes bija šausmīgas, man nāca miegs, es vienkārši "slēdzos" ārā. Man bija tik ļoti paveicies ar vecmāti, kura savu darbu darīja uz visiem 100% un vēl spēja mani uzmundrināt, iedrošināt, "sapurināt". Tad nu ap pl:7ņiem mans puika bija klāt, ar milzīgu bļāvienu gan man, gan viņam. 56cm garš un 3650g liels. Uzreiz viņu uzlika man uz vēdera, pielika pie krūts. Un kas tā bija par laimi... nejutu vairs nekādas sāpes, nejutu nogurumu, biju gatava lekt nost no dzemdību galda, ņemt rokās savu puiku un skriet pa koridori "palecienā", jo man ir puika, viņš ir vesels, liels puika, ar tumšiem matiem, ļoti skaistu tumšu ādu un mazām melnām spalviņām, kas klāja visu muguru.

Ja dzemdību laiku sākam skaitīt no pirmajās sāpītēm, man šis process ievilkās 27 stundas. Man nebija neviens plīsums, pašsajūta pēc puika piedzemdēšanas bija lieliska, jutos kā "spārnos", būtu gājusi pati savām kājām uz palātu, bet to neļāva vecmāte, mani uz palātu aizveda ar ratiņiem, puika klēpī... Kas tā bija par laimi...un tur mūs gaidīja arī vīrs - nobijies, pārguris, bet tik lepns, ka mums tas ir izdevies un mums ir kas nenovērtējams - mūsu lielais mazais puika!

Mammas, ticiet man, lai vai kādas sāpes būtu, cik grūti ietu, šīs sāpes aizmirstas ar brīdi, kad rokās turam savus bērnus. Šīs sāpēm man nemainīja domu par otro un trešo mazuli, bērni padara mūsu ikdienu bagātīgāku, mūsu sirdis piepildītākas un dzīvi laimīgāku. Tieši šajā brīdī, 2002.gada 6.augusta rītā mana dzīve apmeta kūleni, izmainīja manu ikdienu, manus rītus un vakarus, manas sajūtas sirsniņā, manu dzīvi pilnībā un to es nemainītu ne pret ko. Nesaku, ka ir viegli, viegli nav arī ikdiena, jo nav jau tikai skaistais, ir negulētās naktis, dienas, mēneši, ir slimošanas, ir piekusums, nekārtība mājās, ir strīdi, bez tā nekur un neviens, bet ir šī piepildītā sajūta, kuru sniedz tieši mūsu bērni, to saku ar savu mammas pieredzi 14gadniekam, 8gadniecei un 2gadniecei. Bet tā ir tikai mana pieredze, tā nav gramata, pēc kuras vadīties, ka tā būs arī Tev, vai Tev zināmam cilvēkam, jo katram mums tas ir savādāk, jebkuras situācija un piedzīvotais.

KONKURSS: aicinām dalīties arī tevi savā DZEMDĪBU stāstā!

20170111093845-61200.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies