Mans dzemdību stāsts

Martta
Martta 11. janvāris 2017 12:26
227

Šo svētdien apritēs jau gads, kopš pirmoreiz turēju rokās savu dzīves laimi, savu dēliņu! Un, jo tuvāk nāk tā diena, jo vairāk gremdējos atmiņās par mūsu pirmo tikšanos. Vēl aizvien kā šodien atceros savu pirmo dzemdību pieredzi, tās sajūtas un emocijas, kas mani pārņēma 2016. gada 15. janvārī...

Bija sniegots ceturtdienas rīts, kad pavadīju savu mīļoto uz darbu. Pati vēl pusdienas laikā devos nodot pēdējās analīzes. Vakarā devos kārtīgā pastaigā ar suņuku, kā arī vēl paspējām uztaisīt iknedēļas punču bildi. Nekas neliecināja par dzemdību tuvošanos, jo līdz dzemdībām vēl bija vairāk par nedēļu. Arī tā saucamo treniņ kontrakciju man nebija vai arī es viņas namaz nejutu, nepamanīju. 

Vakarā ap desmitiem, gulšņājot pie Tv ekrāna, pēkšņi parādījās asa sāpe vēdera lejasdaļa no kuras es uztrūkos kājās. Un līdz ar šo sāpi man nogāja ūdeņi. Tie tiešām bija ūdeņi, nevis pilīte vai maza glāzīte, bet gan gluži kā filmās... Zvanījām uz nodaļu, jautājām, pēc cik ilga laika mums doties, jo dzemdēt biju nolēmusi Siguldā. Tā nu nekur nesteidzoties, lēnu garu, pabeidzot kārtot čemodānu un vēl izbaudot dušu mājās, pēc kādām 2 stundām devāmies ceļā. Jāteic, ka laikapstākļi mūs nelutināja un braukšanai ceļš nebija īpaši labs, jo bija melna nakts,  ceļi aizputināti un vietām putināja aizvien, tā, ka ceļa malu īsti nevarēja redzēt. Iebraucot Siguldā, man aizrāvās elpa no tā, cik tur bija skaisti! Koki piesniguši kā pasakā. Ziemassvētku lampiņas un rotājumi šo ainu vēl vairāk paspilgtināja. Tas bija tiešām ļoti skaisti un biju priecīga par vietas izvēli! 

Iebraucot nodaļā, pulkstens jau rādīja pāri diviem. Devos uz apskati, 4-5cm. Nodomāju- o-ho, jau pusceļš un sāpes ir minimālas. Iekārtojāmies palātā un mēģināju atpūsties līdz nākamajai pārbaudei. Starp sāpītēm centos iemigt, jo zināju, ka jāuzkrāj spēki. Tā nu ik pēc 2 stundām gāju uz apskati, lai pārbaudītu cik tālu esam tikuši. Diemžēl pulksten 15.00 vēl nekas vairāk nebija atvēries kā 6cm, līdz ar to nācās stimulēt procesu. Jo gan es, gan mazais bijām saguruši no garā gaidīšanas posma. Nelīdzēja ne rīta pastaiga pa Siguldu, ne gorīšanās uz bumbas, jāteic, ka neizmēģināju dušu, bet tajā brīdī man to nemaz negribējās, bet noteikti izmēģināšu nākamreiz! Pēc stimulēšanas parādījās arī lielākas sāpes un viss process aizgāja ātrāk. Tā jau laikam tam arī jābūt. Ā un tad nāk arī pats nepatīkamākais, ko atceros no šī visa pasākuma. Gulēšana uz viena vai otra sāna un toņu mērīšana. Saprotu, ka tas nepieciešams mazuļa uzraudzīšanai, bet nu sāpes, kas tobrīd mani pārņēma un poza kurā tas bija jāpārciešs, brr... Lai nu kā, pulksten 18.00 vecmāte aicināja iet uz dzemdību zāli. Piebildīšu vien, ka skats pa logu, kas pavērās, bija neaizmirstams-sniegotas koku galotnes pielietas ar rietošiem saules stariem, atmirdzēja sārti rozā krāsā. Tālāk sekoja izstumšanas posms, kas bija salīdzinoši vieglāks nekā pēdējās divas stundas pirms tam. Lai nu kā, bet pulksten 19.24 ar pēdējo grūdienu, man uz punča uzlika mazu, melniem matiņiem, zilgani rozā mazuli. Un līdz ar šo pēdējo grūdienu un mazuļa uzlikšanu uz mana punča, visas tobrīd piedzīvotās sāpes pagaisa un bija tikai neizsakāmi liels prieks un gandarījums par paveikto un lielo satikšanos! 

Lai arī dzemdības bija diezgan ilgas un ne tādas kā plānots, tas tomēr bija skaists piedzīvojums un reizē jauns sākums kam brīnišķīgam! 

KONKURSS: aicinām dalīties arī tevi savā DZEMDĪBU stāstā!

20170111093845-61200.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Martta 11. janvāris 2017 12:39

P.S. Aizmirsu pievienot bildi, cik skaistas tobrīd bija galotnes.