Mans dzemdību stāsts.

Sveiki.

Iesākumā pašas grūtniecības beigas.  Noliktais datums gan pēc MR ,gan pēc USG 26.02.2016.

Bija februāra vidus,kad dzemdību priekšvēstneši lika par sevi manīt. Dzemdes vilkšana,negulēšana pa nāktīm un arī gļotu korķis sāka dalīties. Katru dienu domāju, ka nu šī diena būs īstā diena,bet nekā. Pašas bailīgākas naktis bija,kad vīram vija nakts maiņas. 

Pienāca 1.marts bija vizīte pie daktera aizsūtīja uz toņiem,tur viss labi,bet tākā jau bija dažas dienas pāri datumam bija nolemts,ja līdz 4.martam nebūs jābrauc būs uz stimulaciju,tik ļoti to negribējās,jo otrās dzemdības bija stimulētas. Gribējās  sagaidīt sākumu mājās, jo pirmajā grūtniecībā aizbraucu uz slimnīcu par ātru un nācās tur pavadīt ilgāku laiku. Atbraucu mājās,darīju visas savas lietas un domāju,lai tik meitiņa piesakās līdz 4.martam. Lai cik interesanti nebūtu lielie bērni arī ir dzimuši martā.  Vecākais dēls tieši 4.datums un vidējā meita 16.datumā. 

2.martā visu dienu kaut kā  Par domā prātā neienāca, ka šodien būs jābrauc uz dzemdību namu. Sagaidīju dēlu no skolas vēlāk aizgāju pakaļ meitai uz bērnu dārzu uztaisīju vakariņas. Un tieši šajā dienā bija vīra nakts maiņa,ko negribēju.  Vīrs atbrauca vakariņās, braucot prom uz darbu nosmējās,lai šonakt nedzemdejot,lai sagaidu rītu.

Ar bērniem bijām jau gultās.  Griežoties no viena sāna uz otru,sajutu,ka kaut kas iztek. Tempā izlecu no gultas,aizeju uz WC un  Jāaaa ūdeņi sāk pilēt.  Pulkstenis 22: 50.Zvans vīram: " Mīļais , negribu tevi satraukt,bet man sāk pilēt ūdeņi. Tu nesteidzīgi,sarunā,kas tevi nomaina un brauc mājās,aizvedīsi lielos bērnus pie manas mammas." Tā bijām norunājuši,ka tad,kad sāksies dzemdības,vedisim lielos pie mammas. Piecēlu bērnus,pastāstīju,ka līdz rītam satikšu mazo māsiņu. Pulkstenis 22:57 sajūtu jau pirmās sāpes. Atbrauc vīrs,satraukts,saku , kamēr viņš aizvedīs bērnus es tikmēr visu sagatavošu. Piezvanīju uz dzemdību namu,turjauka vecmāte izstāstīja,ka pie viņiem braucot, tad, kad starp sāpēm ir 7 minūtes. Atbrauc vīrs,jau 23:30, skaitu sāpes starpā jau 9.minūtes.  Uztaisīju vīram kafiju līdzi ņemšanai un sasmērēju maizītes. Vīrs aiznesa mantas uz mašīnu,es vēl domāju vai jau braukt,bet vīrs pierunā,ka jābrauc,tomēr trešās dzemdības un kā ceļam vēl degviela jāuzpilda. Braucot sāpes jau paliek stiprākas,bet paldies, Karīnai Puriņai,par elpošanu,ko pie viņas vingrošanā iemācījos,tas palīdzēja vieglāk pārciest sāpes. Sāku skaitīt atkal sāpes cik saprotu un cik nesāp, sāpēšanas ilgums palielinās un bezsāpju periods saīsinās. Bet ar vīru priecājamies , tuvojās brīdis,kad satiksim savu mazo brīnumu.

Esam dzemdību namā. Mūs sagaida jauka Vecmāte,iestāšanās laiks 00:52.Pārbaude iepriecina jau ir 4 cm atvērums. Prieks mijās ar satraukumu. Ar vīru parģērbjamies , sāp atkal un atkal. Ejot uz liftu izelpoju kārtējo sāpi, tajā brīdī liekas nu tiko taču jau sāpēja. Esam nodaļā,paceļam uz dzemdību zāli jāapstājas uz jāelpo.  Ir jau pāri vieniem,uzliek tonīšus. Intervāls starp kontrakcijām jau tikai 3 minūtes. Guļot tas pārciest ir visgrūtāk elpoju un pūšu uz leju cik spēka. Un tā kādu stundu. Kad noņem aparātu,gribu ātrāk uz grīdas. Vecmāte super, visu izstāsta,ko varu darīt.  Domāju ieiešu dušā,bet nevaru,pie katras sāpes, kuras ir kļuvušas ļoti spēcīgas, krītu uz grīdas vardes pozā ,tā šķiet ir vieglāk.

Mīļais vīrs,satraukts un uzmanīgs visu man piedāvā,bet man klāt brīdis, man neko nevajag. Jūtu,ka vemšu , saku vīram ,lai, mūk malā,kà viņš soli tālāk ,tā pamatīgs pūtiens. Palīdze sakopj,ejot ārā saka ,ka ap četriem pārbaudīs atvērumu un uzliks toņus. Pulkstenis 2:45 un es domāju vēl pat trīs nav. Mēģinu sēdēt uz bumbas,ko ātri aizripinu prom un atkal metos uz grīdas un tik elpoju un elpoju,sàku čīkstēt,ka vairs nevaru,v īrs uzmundrināt, ka varu gan. Jūtu,ka sāk sāpēt kājas no grīdas,saku vīram ,lai palīdz iekāpt gultā, kas šķiet kā neiespējamā misija,jo sāpes vienkārši jau vairs nepāriet. Sēžu tur tajà pašā vardes pozu,kad jūtu un saku vīram gribu spiest, viņš uztraukumā saka,la to nedaru ,bet kā lai nedaru,ja jau ir vajadzība. Viņš izsauc vecmāti,kas apstiprina,ja kā nu ir laiks un pēc trijām ieelpām es skaisti izelpoju mūsu mazo meitiņu un 3:20 mazais brīnums bija jau man uz puņča.

Paldies Vecmātei, Līgai Priedei, kas ar humoru palīdzēja piedzimt manai 3,568 kg smagai un 53 cm garai Agnijai - Elzai. Mūsu kalendārā tagad 3.martā ir iezīmēta svētku dienu.

Paldies vīram par atbalstu, viņš laimīgs arī pārgrieza nabas saiti.