Mans ceturtais aklais randiņš

Katru reizi piedzīvojot jaunas dzīvības ienākšanu ģimenē ir citādāk gan fiziskajā, gan arī emocionālajā jomā. Pirmo reiz, kad sagaidīju lielo dēlu pirms 16 gadiem, tās bija fiziski smagas un ilgas dabīgās dzemdības 28 stundu garumā, ar lielo meitu viss bija tik strauji, ka nepaspēju nobīties, jo tas viss beidzās pus stundā, ar mazāko meitiņu viss bija satraukuma pilns, jo viņa nebija iznēsāts mazulis, trīcējām no bailēm un neziņas abi ar vīru. Šis, ceturtais randiņš, bija atkal kaut kas cits, zināju, ka būs ķeizargrieziens, zināju konkrētu datumu un to arī sagaidījām. Līdz šim domājām, ka operācijā tētis nedrīkst piedalīties, bet dzemdību rītā izrādījās, ka tētis drīkst būt fiziski blakām mammai un viņu atbalstīt. Vīrs arī piekrita -uzvilka zaļo halātu, masku un cepurīti un devāmies kopīgi uz operāciju zāli. Kamēr mani sagatavoja operācijai, viņš gaidīja ārpusē, bet, kad viss bija sagatavots, viņš bija man līdzās. Tā bija tāda drošības sajūta, sajūta, ka mazuļa nākšanā pasaulē esam mēs abi, viņš arī bija saikne starp personālu, kad teicu, ja man pašsajūta mainījās, viņš man masēja labo plecu, kad sāpes kļuva neciešamas, viņš arī pirmais no mums paņēma meitiņu rokās un man parādīja. Jā, mums ir meitiņa, lai arī priekšnojautas teica, ka būs puika. Šoreiz priekšnojautas nebija pareizas, taču prieks arī par meitiņu, prieks, ka viņai viss kārtībā un pēc novērtējuma viņa tika novērtēta uz 9. Man arī ļoti paveicās, ka operācijas laikā ar mums bija vēl viens papildus neonatalogs, mums ļoti tuvs cilvēks, es jutos pilnībā droši - ja nu kaut kas būs mazulim, viņa ar visu tiks galā vislabāk. Operācijas laikā personāls bija uz visiem 100% - ļoti profesionāls, laipns. Grūti pateikt, kādēļ, vai dēļ tā, ka mums tur bija pazīšanās, vai arī tādēļ, ka viņi vienmēr pilda savu darbu uz visiem 100%, neizslēdzot arī cilvēcisko faktoru. Ļoti daudz gados jaunu ārstu un medmāsiņu. Mums vēl viens papildus cilvēks bija tādēļ, ka mazulītei tika paņemtas cilmes šūnas, to mēs pat nepamanījām. Diezgan ilgi mani šuva un sakopa, līdz varējām "braukt" augšā uz palātu. Vīrs nesa mazulīti. Pirmo reiz šajos četros randiņos man mazulīti vēl tādu plikiņu uzlika uz krūtīm un ļāva pabarot, šādi mēs dzīvojāmies vairāk kā stundu, vīrs saregulēja gultu, lai tas būtu ērtāk paveicams, jo pēc operācijas šis pasākums ir visai sarežģīts. Tāda maziņa, plikiņa, tikai zeķītēs un cepurītē un no augšas apsegta sedziņā man čučēja uz punča un zīda krūti. Tā vienkārši, likās, ka viņa to būtu darījusi simtiem reižu. Prieks, ka šo esmu izbaudījusi kaut vai vienu reizi.

Kad teicu vīram, cik ļoti daudz man nozīmēja tas, ka viņš man bija līdzās operācijas laikā, viņš jautāja:"Tiešām? Es jau tur neko nedarīju, vai tiešām Tev tas kaut kā līdzēja?" Ziniet, jā, šoreiz operācija bija daudz grūtāka un sāpīgāka un tas, ka viņš man ir līdzās, deva man papildus spēku un tas arī mūs satuvināja vēl vairāk, es redzēju viņa rūpes, viņa bailes, viņa satraukumu un tad arī viņa lepnumu un mīlestību. Šķiet, ka aiz viņa lielā auguma un muskuļiem atkal nu jau citā veidolā piedzima tētis. Tētis, kurš šoreiz redzēja, cik grūti tas viss nāk. Ir pavisam citādāk, kad Tu gaidi aiz durvīm un Tev iznes mazu "kunkulīti" un, cik citādāk ir tad, kad Tu redzi, kā tas "kunkulītis" tiek ārā no punča un, ko tas prasa no sievietes.