Mans akūtais ķezarpuika.

Nu jau tulīt, tulīt būs pagājuši 3 gadiņi, kā mans puika piedzima. 

2012. gada 10. februārī, bija tā diena, kad puika vārdā Marks piedzima. 

Es pat īsti neatceros vai esmu rakstijusi te savu dzemdību/ķēzara stāstu, bet nu nekas uzrakstīšu. 

***

Visa grūtniecība bija super, ja neskaita nelabumus kuri mani pavadija diezgan ilgi. 

Analīzes labas, USG arī labi. 

Visas vajadzīgās lietiņas mazulim bija jau sapirktas, pēdējā lieta kuru nopirku bija grāmatiņa Mūsu mazulis, to nopirku 9. febrūarī, kā zinādama, ka puika nākošajā dienā dzims. 

Iepriekšējā vakarā tieši runāju ar savu punča puikiņu, teicu, ka visas lietiņas ir sapirktas un puika var nākt ārā. 

Mans noteiktais termiņš bija 5 - 7. februāris vai 10 - 17. februāris.

9. febrūarī aizgāju gulēt, pat nenojauzdama, ka nāksies drīz celties, bija jau 10. februārā agrs agrs rīts, pēc pl 3 naktī, kad sajutu pirmās kontrakcijas, nodomāju uzņemt laiku starp tām, bija tieši 10 min. 

Izdomāju, ieiet dušā, jo esmu lasijusi, ka ja dušas laikā vai pēc tās kontrakcijas vairs nav tad tās ir bijušas viltus. 

Iznācu no dušas un re, kontrakcijas atgriezās, satraukusies saliku somā pēdējās mantas un pēc pl 6 no rīta zvaniju ātrajai palīdzībai.

Satraucos no prieka, jo lielā diena bija klāt. :) 

Sagaidiju ātro palīdzību, un pa tukšām ielām tumsā braucām uz Jūrmalas Slimnīcu.. 

Bija iekšēji satraukums un prieks. 

Ieradāmies tukšā slimnīcā, pirmo reizi, gāju pa tik klusu slimnīcu, jo tik agri vēl neviens nebija. 

Tajā laikā dzemdību nodaļa atradās pagaidu telpās, ķirurģijas nodaļā. 

Uzgājām augšā ar māsiņu un viņa mani nodeva vecmātes Kristīnes rokās, devos uz apskašu telpu, kurā mērija mazulīša sirds toņus un skatijās cik liels ir atvērums, cik atceros tad atvērums bija 4 cm. 

Pēc pārbaudes aizveda mani uz pirmsdzemdību istabu, kurā mitinājās mammītes ar savu pāris dienu jauno meitiņu, tas viņai bij otrais bērniņš, aiz loga jau sāka aust rīt, ārā bija auksts un sniegots rīts. 

Māmiņa man teica lai paguļu, bet es nekādi nevarēju aizmigt, jo kontrakciju sāpes, kuras nebija tik trakas, neļāva gulēt. 

Ūdeņi man nebija nogājuši, tos man nākošajā apskatē pārdūra. 

Pēc laikam 2 stundām devos atkal uz apskašu telpu, kurā secināja, ka atvērums ir lielāks un ir jāpārdur ūdeņi lai process labāk virzās uz priekšu. 

Pēc ūdeņu pārduršanas sākās īstās sāpes. 

Paņēmu mazulītim domātās drēbītes un pamperus un devos uz dzemdību zāli, kur kādu stundu vai pat vairāk, cīnijos ar trakajām sāpēm kuras palika arvien biežākas. 

Atceros, ka māsiņa laikam, kārtojot mazulīša drēbītes prasija kas gaidāms, es tāda dusmīgā balsī teicu - puika, :D, pie sevis nodomāju, vai tad pēc drēbīšu krāsas neredzi. 

Un tad pienāca laiks, kāpt uz dzemdību galda.. Es pat īsti neatceros kā aizklunkurēju līdz tam.. :D 

Uzrāpos un kad bija jāspiež, mēģināju spiest, vienā brīdi pat ap mani sastājas laikam viss dzemdību nodaļas personāls, nodaļas vadītāja spieda man uz vēdera, bet diemžēl dēliņš ārā nenāca. 

Pēc pavisam neilga laika un pēc neveiksmīgie spiedieniem, tika pieņemt veikt akūtu ķēzargrieziena operāciju, nācās pārrāpties uz gultas un man prasija - Tu zini uz kurieni Tevi tagad vedīs? - Es teicu, nē - man teica, uz operāciju. 

Es pie sevis nodomāju, ak nē, kāpēc. :( 

Tad bija jāparaksta papīrs, ka piekrītu operācijai, ar trīcošu roku parakstiju. 

Un tad sākās ceļš uz trešo stāvu, operāciju zāli, pa ceļam arī kontrakcijas mocija, tad tik elpoju. Man teica, malacis elpo. 

Nonācām operāciju zālē, tad dakteri viens otram prasija vai anestezalogs vispār zin, ka viņam operācija, otra daktere teica, nē. 

Vistādā vēsā mierā notika, es tik skatijos apkārt un domāju, ak jūs man tak sāp , ātrāk nevar. Kotrakciju sāpes traki mocija. 

Tad tika saslēgtas rokas, kājas uzlikts kaut kāds knaģis uz pirksta, prasija vai ir alerģijas pret medikamentiem un vai ir bijušas operācijas. 

Tad nosmērēja vēderu dzeltenu, to brīdi kad deva anestēziju nemaz neatceros. 

Tad uzlika skābekļa masku un lika skaitīt no 10 uz atpakaļu, un tad es aizmigu. 

*****

Pamodos, pavisam citā palātā, ne tajā kurā biju pirms dzemdībām, drebuļus drausmīgi raustija. 

Tādā pusmiegā ar acīm sāku meklēt kur ir mans dēliņš, nav nekur nav.. Sāku jau domāt sliktāko, varbūt kaut kas nogājis greizi.. 

Pēc brīža palātā ienāca bērnu māsa, un jautāja palātas biedrenei kā viņa jūtas, un tad jautāja man kā jūtas otra mammītes, un kad viņa pateica vārdu mammīte tad man kā akmens no sirds novēlās sapratu, ka ar dēliņu viss kārtībā. 

Māsiņa prasija, vai jau var nest mazulīti, teicu, jā. Ātrāk gribu viņu satikt, māsiņa vēl teica, ka mazais esot piebļāvis visu zīdaiņu istabu. :D Nu pareizi, puika tak ņamu grib.. 

Un tad mēs 1. reizi satikāmies, atceros, māsiņa atnesa tādu mazu kunkulīti, izģērba līdz pamperam, un tad sākās mūsu iepazīšanas un pirmā ņamma.. 

Atceros, ka mazais skatijās uz mani savām lielajām, skaistajām, tumšajām actiņām, tajā brīdi es biju ļoti laimīga :) 

Un laimīga esmu arī tagad, jo man ir superīgs dēliņš. 

Dzemdības pieņēma Inese Lasmane, superīga vecmāte un bērnu māsas Irina Tarvida, Evita Singale. 

Personāls ir super un ticu, ka tagad jaunajās izremontētajās telpās ir vēl labāk. 

Lai visām viegls un jauks satikšanās brīdis ar mazulīti. 

titulbilde no interneta.