Mans 13.septembris

baiba.berzina
baiba.berzina 11. janvāris 2017 11:35
157

Šis dzemdību stāsts tapa jau 2014.gada 15.septembrī, guļot vēl Rīgas Dzemdību namā. 'Tā kā šīs ir manas pirmās dzemdības, vēlējos visu paturēt vēl spilgtā atmiņā un šo stāstu saglabāt meitiņas atmiņu lādē....(šoreiz tikai saīsinātā versija)...

Diena pagāja pastaigājoties gar jūru, kur arī sāka vilkt vēderu un sāpēt...Mārtiņam (meitiņas tēvam) par to vēl neko nesaku, jo vēl nav nekas tāds īpašs – satraukumam nav pamata. Paglāstu punci un nosaku “Viss būs labi”. Ejot gar jūru, ar Mārtiņu pārspriežam ar bēbīti nesaistītas lietas un arī par svarīgu notikumu – drīz taču jābūt bēbītei klāt. Galvenais, lai nepiedzimst 15.septembrī, jo tas jau būtu par traku, vienai dienai - 3 dzimšanas dienas mums tuviem radiem… ejot, bēbīte vēderā atkal tiek par sevi manīt, grozās un dīdās. Mārtiņš beidzot, liek lietā fotoaparātu un nofotografē mani pie jūras ar lielo punci (kā izrādās pēdējā bilde ar lielo punci), vējiņš pūš un mēs esam laimīgi. Vēderu jau sāk vilkt aizvien vairāk un biežāk. Nolemju par to pastāstīt Mārtiņam. Mārtiņš ierosina iet atpakaļ, lai nepārpūlos un lai tālu nav jānes mazais bēbītis atpakaļ :D jokodamies, smejos, ka Mārtiņam tēvu dienā būs dāvana – mazā bēbīte.,nav jau arī slikta dāvana, vai ne? Kamēr ejam atpakaļ, Mārtiņa acīs redzu rūpes. Nolemjam skaitīt laiku starp vilkšanas reizēm un cik ilgi tā notiek, bet laiks ir ilgs starp vilkšanas reizēm un neilgst ilgi.. Mašīnā ar bēbīti pārrunājam dzemdību plānu, ka abas esam gatavas, viss būs kārtībā un, ka viena otru atbalstīsim. Jau ilgāku laiku gaidām to mirkli, kad mūsu bēbīti ieraudzīsim, tāpēc ja tas notiks šodien vai rīt, es tam būšu gatava. Runājoties, glāstu punci, bēbīte ik pa laikam paspārdās vai arī grozās (īsti nevaru saprast, jo vieta puncī jau nav daudz). Pie sevis nodomāju, ka pirmdienā jāiet uz vēl vieniem sirds toņiem Dzemdību namā..braucot mājās no jūras, sāk vilkt punci – atkal skaitam. Sāk palikt mazāks laiks starp reizēm – atkal nosmejam, ka drīz būs klāt. Bet laikam tad vēl tā īsti nesatraucos, jo biju lasījusi par vēl neskaitāmām pazīmēm, kas liecina par bēbītes nākšanu pasaulē, bet man šo pārējo pazīmju nebija (ak šie steriotipi)... Vakarā paredzēta ballīte pie mums, tāpēc mājās aizbraucot laika nav apsēsties un mierīgi koncentrēties. Sakārtoju māju – lēni un ilgi, jo puncis atkal liek par sevi manīt. Velk atkal vēdera apakšdaļa. Izrādās pulkstenis jau ir daudz un ciemiņi jau ir klāt. Tā kā ciemiņi iecienījuši manus taisītos burgerus, ķeros pie tiem klāt. Ik pa laikam pasēžu uz krēsla, jo sāk biežāk vilkt punci. Sāku lēnām satraukties, tāpēc pasaucu Mārtiņu uz sarunu. Sarunājam, ka aizrakstīšu sms savai dakterītei, par manu punča vilkšanu – sāp ik pēc 5 minūtēm. Ilgi atpakaļ sms nav jāgaida, daktere atraksta, ka, lai braucu uz Rīgas Dzemdību namu un ziņoju viņai par notiekošo. Pasaku Mārtiņam par sms un sākam taisīties. Čemodāns jau sakravāts, atvados no visiem un saku, ka tad jau līdz citai dienai ;) Brauciens uz Dzemdību namu bija tik ātrs! Laikam ātrākais no visiem mēģinājuma braucieniem, bet to varētu skaidrot ar to, ka bija vakars (ap 20.00). Pirms tam sarunājām, ka vecākus lieki nesatrauksim un neteiksim, ka mani ved uz Dzemdību namu. Tikai tad, kad piedzims bēbīte, tad pateiksim. Redzot pa gabalu Dzemdību namu, kājas ne pa jokam sāka trīcēt. Nezinu kā Mārtiņam, bet es pirmo reizi reāli nobijos no visa. Prātā tik daudz domu, ko un kā vajadzētu darīt, vai somu līdzi ņemt vai neņemt, vai ir īstas dzemdības vai tikai viltus trauksme, vai es esmu gatava tam visam? Kad visi šie daudzie jautājumi jaucās pa galvu, uznāca vēl viena sāpīte. Tad atkal sapratu, ka ar mani viss ir kārtībā – man blakus ir lielisks cilvēks Mārtiņš, kas mani atbalsta domās un darbos, manī ir maza dzīvībiņa, kas bez manas palīdzības ārā netiks, tāpēc man nav izvēles – man tas ir jāizdara un viss. Mani apskata un ir - šodien piedzims mūsu meitiņa - atvērums jau 5 cm... Aizejot uz istabu, pazvanu Mārtiņam, ka viss ir kārtībā un, ka esmu palātā. Būs mums drīz bēbīte. Atgādinu, ka mēs vecākiem neko nesakām. Tikmēr fonā dzirdu, ka ciemiņiem jautri iet – spēlē Xbox un ēd manus burgerus. Nodomāju pie sevis, ka nevienu burgeru neapēdu, bet nu nekas… Istabiņā garlaicība - spēlēju telefonā spēlītes un domāju par burgeriem.. Pēc kāda laika ienāk vecmāte, sākam pārbaudes. Viss kārtībā apskatē, bet sirds toņi tie trakākie, jo jāguļ un, kad lēnām nāk kontrakcijas, tad iesāpas, bet man patīk tajā mirklī atrasties L burta pozā :D Palieku istabā viena un sāku runāties ar bēbīti. Par to kā man te ārā iet, ko mēs darām, un kā mēs abas šodien sastrādāsimies. Bēbīte puncī guļ, tāpēc toņi jāklausās ilgāk. Nodarbinu sevi ar bēbītes kutināšanu, modināšanu, jo negribas tik ilgi pavadīt guļus. Kad toņi gatavi, esmu aizvien mierīga (vienīgi telefons palika uz palodzes – garlaicīgi). Vecmāte saka, ka ir laiks! Tā kā man augļu ūdeņi nav nogājuši, viņa pārdur tos un tie ir zaļi! Ak, Dievs! Nu es esmu panikā, bet vecmāte mani nomierina, ka paņems analīzes manas un gan jau ka būs viss kārtībā. Es tikmēr guļu un panikā runāju ar bēbīti, ka viss būs labi, ka viņai tagad jāturas. Mazliet pastaigāju, bet tad ap 22.15 man liek gulties atkal atpakaļ un klausās sirds toņus atkal, jo ir bail par mazo (augļūdeņu dēļ). Bēbītei viss ir kārtībā un man arī paliek vieglāk ap sirdi, tomēr kontrakcijas paliek aizvien spēcīgākas un vairāk! Monitorā tik redzu, ka atkal cipari kāpj, tad tik turies! Lielākais skaitlis bija 189, lai arī ko tas nozīmētu :D Savās domās nodomāju, ka mans plāns nebija tāds – nebija nekādu zaļu ūdeņu, bet nu labi – esmu cīnītāja, tāda pati ir mazā bēbīte, un mums viss būs kārtībā. Tā kā vēl jāpagaida līdz stumšanai, es elpoju un svilpju, lai procesā viss būtu labi. SSSS un ŠŠŠŠŠ, reizēm arī aizmirsās, kas par burtiem bija jāsaka, bet pagaidām vēl tieku galā. Ap kādiem 23.00 esmu jau uz galda. Viss notiek – nu ir jāklausās tikai vecmātes rīkojumos un tad jau būs viss kārtībā. Noskaņojos ar labām domām, vēl parunājamies ar vecmāti un sākam savu darbiņu. Paglāstu pēdējo reizi vēl lielo vēderu, kurā mana bēbīte vēl atrodas, un pie sevis padomāju, ka tūlīt jau tiksimies. Procesa laikā man iespricē kaut ko kājā, jo pēkšņi man kontrakcijas beidzas, vairs nesāp, bet bēbīte vēl iekšā. Man uz vēdera uzliek toņu skatītāju un liek aši darboties, jo bēbītei paliek grūti. Neko, ja saka, tad darbojos. Tad pēkšņi mani pārņem vieglums, balta gaisma acīs un prātā noskan liels klikšķis. Un mīlīgs brēciens! Ak, Dievs, cik skaists brēciens! Bēbīte piedzimst 13.septembrī 23.58! Lūk, mana dāvana Mārtiņam tēvu dienā! Asaras līst aiz laimes un man bēbīti uzliek uz punča. Viņa ir tik skaista, kaut vēl nav notīrīta, bet tās rociņas, sejiņa, viss, pilnīgi viss ir skaists! Kad bēbīte man ir uz punča viņa nomierinās un vairs neraud. Daktere pēc kādām 15 min pārgriež nabassaiti un nu mēs katra esam par sevi. Tad jau svarīgais brīdis, lai pirmo reizi bēbīti pabarotu – aizvien vēl nesaprotu kā var piedzimstot būt jau zīšanas refleksi..?! Mēs uz pusotru stundu paliekam divas vien. Sāku pie sevis domāt, vai es tikšu viena pati galā to laiku, bet runājoties par ikdienišķām lietām, pastāstot par bēbītes tēti Mārtiņu, laiks paskrien vēja spārniem. Runājoties sāku aptvert, ka neesmu pazvanījusi Mārtiņam, ka bēbīte jau klāt, bet diemžēl to nevaru izdarīt, jo telefons aizvien ir uz palodzes. Ap 2 naktī tikai sazvanu Mārtiņu un pastāstu par jaunumiem. Nu esmu jau tikusi istabā...Kaut gan pēc tā visa gribētos pagulēt, tāpat kā bēbītei, bet nevaru iemigt, jo jāskatās uz manu, mūsu bēbīti. Viņai ir tik maiga, samtaina ādiņa, mazas un mīļas rociņas, tik mazas pēdiņas!, un visā visumā skaista. Apguļos blakus, iečukstu austiņā, ka dikti mīlu viņu un aizmiegam.

KONKURSS: aicinām dalīties arī tevi savā DZEMDĪBU stāstā!

20170111093845-61200.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies