Manas sajūtas uzzinot par grūtniecību

Ar draugu bijām domājuši par bērniņu, bet vēl neplānojām tā konkrēti, ka tagad ir īstais brīdis. Pārtraucām izsargāšanos, gāju uz pārbaudēm pie dakterītes. Uzreiz nekas nenotika (kā jau bija gaidāms), uztaisīju analīzes un pierakstījos pēc mēneša uz nākamo vizīti (tas bija decembrī). Pienāca jaunais gads, klāt vizīte, bet te arī analīzēs, kuras pirms mēneša taisītas, vēl nekas neparādās- padzēru hormonus un dzīvoju tālāk, nākamā vizīte vēl pēc mēneša. Pagāja pāris nedēļas un jutu, ka nogurums mani beidz nost, ēstgriba nav un ir slikta dūša. Domāju, ka darbā esmu pārstrādājusies, bet sazvanīju dakteri un sarunāju extra vizīti- tā sakot drošības pēc. Tā janvāra vidū devos uzzināt, kāpēc manī tādas pārmaiņas? Un pa tiešām, jau biju 7 nedēļā un mazais ar mani jokus spēlēja. 

Pirmais trimestris pagāja ar ļoti lielu nogurumu, nespēku. Bija nelaba dūša, bet ar to pietika, par laimi pie baltā drauga nebija jādzīvojas. Emocionāli vēl neko nesajutu, bet jau sāku pieņemt, ka ikdiena mainīsies un būšu mamma.

Draugam un ģimenei par priecīgo notikumu paziņoju tajā pašā dienā- bija laimes asaras un prieks visiem!