Mana motivācija Tev, jaunā māmiņa! TU TO VARI!

Kad pirmo reizi paliku stāvoklī, man bija 22 gadi... Mēs bijām tik tikko aprecējušies un trešajās mēģinājuma reizē es testā ieraudzīju divas strīpiņas. Apmulsums un bailes- lai gan zinājām uz ko ejam. Tajā pašā laikā mana māsa palika stāvoklī un mums bija tikai 3 nedēļu starpība. Vienmēr, kad domāju par grūtniecību, iztēlējos, ka man blakus ir vēl viens tāda pati, ar ko var dalīties pieredzē un kam pačīkstēt, tā taču ir daudz vieglāk apzināties tuvojošo notikumu. 

Pagāja aptuveni 4 nedēļas un māsa pazaudēja bērniņu. Tad mums pat prātā neienāca, ka tas ir normāls process un ka to , izrādās, ir piedzīvojusi gandrīz katra sieviete. Tad tas likās tik sāpīgi un nereāli- nu kāa? kapēc? 

Tajā brīdī satraukums piemeklēja arī mani- ja nu arī man... Biju pieteikusies pie dakteres mazliet ātrāk un ar nepacietību gaidīju pozitīvu vizīti. Diemžēl- "bērniņš ir par 2 dienām mazāks nekā vajadzētu būs, bet tas vēl varot mainīties".AR izrakstītu hormonu devu devos mājaās un nākamo nedēļu vienkārši eksistēju- gulēju, lietoju zāles un gaidīju vizīti. Aizbraucot uz vizīti mani gaidīja tik pat nepatīkami jaunumi- "diemžēl bērniņš neaug, man ļoti žēl! Kā Jūs vēlētos veikt tīrīšanu?" 

Visa mana pasaule sabruka... Mēs taču gauidām.. mēs varam uzturēt, mēs rūpetos, mums ir viss lai viņš būtu vesels, kapēc blakus mājā 1 istabas anti sanitāros apstākļos aug 6 bērni un mums netiek dāvāts pat viens.. 

Tagad par to ir vieglāk runāt, tagad es saprotu, ka pārāk biju koncentrējusies uz to kas ir citiem un kā mums nav. VISAM SAVS LAIKS. Es biju jauna... 

Mana laime bija mans vīrs, kurš pacietīgi mani aprūpeja slimnīcā un bija blakus visu laiku- viņš ir mana stiprā siena un viņš nekur nepazuda. Mēs par to runājām, kad starp asarām atradās balss, mēs izteicām savas emocijas viens otram, jo zinam, ka sevī tur;et nedrīkst un otru vainot ne tik.. tā tas vienkārši bija lemts. Daba izvēlās pati.. Varbūt pasargāja mūs no kaut kā... 

Pēc 6 mēnešiem mēs mēģinājām atkal! Šoreiz man bija labāks darbs un dzīvojām pārticīgāk, pašu attiecībās bijām izauguši un viens otru arvien labāk iepazinām, likās, ka varbūt dzīve ir iegriezusies sliedēs, kādas bija vajadzīgas iepriekš.. 

Es panikā liku vīram apstāties pie aptiekas pēdējās sekundēs lai pirktu testus. Lielākā daļa rādīja vienu strīpiņu , jo bija par agru, lai parādītos otra. Šoreiz mēs mēģinājām vairākas reizes un liktenīgā pienāca- es iekliedzos tualetē, jo blāvi parādījās arī otra. Es nekad TIK priecīgi nebiju iznesusi miskasti! :) 

Es jutu, ka šoreiz vismaz jābūt labi. No iepriekšējās reizes zināju, ka 1 reize var gadīties jebkurai sievietei un tas ir normāli, pirmais bērniņš vai 1 starp jau esošu bērniņu- tā tas esot... 

Dzēru papildus vitamīnus un atliku vizīti pie ārsta līdz pat 11 nedēļai, jo jutu, ka viss būs labi un es jūtos- stāvoklī!! 

Kādā pēcpusdienā pēc mīlēšanās, mani pārsteidza asiņaini izdalījumi.. tur pat kur iekliedzos pēc pozitīvā testa, iekliedzos vislielākajās bailēs- KAUT KAS NAV LABI! 

Mēs pieteicāmies pie dakteres nākamajā rītā, jo vakarā, mūs neviens neņēma pretī. 

Šoreiz es paņēmu savās rokās vīra rokas un acīs teicu- ja tam bērniņam te jābūt, viņš te būs vienlaga ko mēs darītu. Ja viņam ir jāaiziet- viņš aizies un mēs mēģināsim atkal.Mēs esam stipri! Šis teikums no manis prasīju VISU! Bet es- MĒS- tam ticējām. Bija sakritis, ka vīram bija ZIemassvētku balle tajā vakarā- un es teicu- BRAUCAM! Mēs nedrīkstam neko zaudēt! Nevienu labo emociju dēļ sliktajām! 

Briesmīgākā Ziemassvētku balle manā mūžā, bet mēs abi nekad nebijām jutušies tik ļoti viens otram vajadzīgi.. visu vakaru nelaidām vaļā rokas un tas bija viss kas man tajā brīdī bija vajadzīgs- pasākums, kas novērš domas un mans vīrs!! 

Nākamajā dienā ierodoties uz sonogrāfiju- man priekšā bija tā pati daktere, kas mani "iepriecināja" pirmo reiz. Tikai tagad es sajutu- tur nekas nav kārtībā! Sākās panika un es dusmojos uz visām sievietēm rindā, kas kavējās un vainoju viņas pie savām dusmām savās domās, vainoju visu pasauli, ka netieku laikā iekšā! 

KAd biju uz galda es cieši skatījos dakterei sejā un man bira asaras.. viņa atkārtoja tos pašus vārdus- "diemžēl augšana ir apstājusies 9 nedēļās. Kā Jūs gribētu veikt tīrīšanu". Šoreiz izejot no kabineta sāku balsī raudāt, man bija vienlaga cik skaļi un kurš to dzird-es gribēju lai visi zin un redz- cik negodīga spēj būt pasaule.Cik nežēlīgi man spēj atņemt to, ko vēlos visvairāk! 

Otreiz atrodoties tajās pašās telpās bija savāda sajūta- tad es sāku sevi mocīt- ja nu es nemaz nevaru veiksmīgi iznēsāt bērnu? Ja nu mans ķermenis atgrūdīs to ne tikai 2 vas bet 10 reizes un man ar to būs jācīnās visu mūžu.. Es nekad vairs nebūšu tā kas pārsteigumā ieraudzīs grūtniecības testa rezultātus un ar balonu kasti nepārsteigs savu vīru un ģimeni.. es vairs nekad nebūšu tā, kam tas ir negaidīts laimīgs pārsteigums! 

Mēs bijām izmisuši, bet mēs nerunājām par nākamo mēģinājumu.. Mēs nezinājām kā rīkoties.. Viss ko es gribēju- sākt kaut ko jaunu, mainīt savu ikdienu, nolikt sevi pirmajā vietā un veltīt aiku sev. Pēdējo gadu es darīju visu lai mēģinātu radīt cilvēku un tas izgāzās.. Varbūt ir laiks domāt par SEVI! 

Pagāja 7 mēneši..Lieliski mēneši..Mēs daudz braucām ārpus pilsētas, es daudz sportoju, man bija savs sapņu ķermenis, es lieliski tiku galā ar saldumu neešānu- Es jutos lieliski! Mēs ar vīru bijām daudz mainījuši savā ikdienā. JAu atkal- augām savās attiecībās un atbalstījām viens otru!

Es gan joprojām skumīgi noraudzījos uz katru māmiņu, kam bija liels puncītis, joprojās galvā gāja doma par neiespējamo misiju, kas nav lemta man, bet es zināju- tā tam jābūt un varbūt kādreiz.. 

Bija skaists svētku rīts un es joprojām savā mr kalendārā atzīmēju sākumu un beigas un neviļus uzmetu aci arī "īstajam laikam" tapēc zināju, ka šodiena un vēl 2 dienas ir tās, kuru laikā pavērsies iespēja... es zināju katru mēnesi.. mēs nemēģinājām, bet es zināju, jo es kaut kur dzīļi sevī- es nepadevos! 

Šajās dienās mums bija lielisks sekss un kā izrādījās- viens laimīga reize... 

Es paliku stāvoklī uzreiz! Es negaidīju, ka tas notiks tik ātri! Redz, kā es tomer tiku pie sava pārsteiguma :) 

Šoreiz bez testiem, man vienkārši nedēļu kavējās mēnešreizes un es pieteicos pie dakteres. 

Šī reizes gan nebija izņēmums- man atkal parādījās asiņaini izdalījumi un es steidzos pie dakteres! Daktere mani nomierināja- esot par agru lai redzētu  sirsniņu, bet mazais auglītis ir savā vietā! 

Bija atvieglota, bet ne līdz galam!Man vajadzēja redzēt sirsniņu, man vajadzēja lai viss ir droši! Šoreiz man vajadzēja 100 % atbildi- ka viss ir kārtībā! 

Līdz nākamajai vizītei asiņošana atkārtojās, bet arī šoreiz- viss bija labi un es ieraudzīju sirsniņu! Daktere man aizliedz vingrot un pārpūlēties kamēr nebūšu sasniegusi 14. nedēļas! 

Laiks kad 100% viss ir kārtībā tā arī nepienāca, jo risks ir vienmēr, to es saprotu tikai tagad! 

Risks pazaudēt, risks neiegūt, risks pārpūlēties, risks ir vienmēr, bet cik ļoti mēs atļaujam šai riska iespējai sevi sabojāt, sabojāt savas attiecības un sajūtas. Ir jāļauj , lai daba izdara savu izveli, ir jāļauj, lai viss notiek, kā liktenis to ir paredzējis- un pat ja Tu ļoti gaidi, pat ja Tu zini-cik Tavs bērns varētu augt labā ģimenē- viss notiks tā kā tam jānotiek un NE PĒC PLĀNA!! 

Esmu 8 mēnesī, manī dzīvo ļooooti aktīvs bēniņš, es mīlu negulētās naktis, kad viņš spārdās, es zinu- viss ir kārtībā. Es mīlu katru kilogramu, kas nāk klāt, jo VIŅŠ AUG! Es mīlu nevarēšanu vairāk sportot- jo tas ir viņa dēļ!

Es grūtniecību biju iedomājusies visādu- bet ne tādu kāda tā ir man, jo patiesi zināt kā tas būs Tev, Tu vari zināt tikai tad, kad TEV TAS BŪS! 

Neskrieniet pa priekšu laikam..neskrieniet pa priekšu notikumiem, ļaujiet tam kas ar Jums  notiek pateikt Jums priekšā kā ir labāk. KLausiet savu ķermeni, priecājaties par to, esiet stipras!! Tur ārā vienmēr ir kāda sieviete, kas sapņo par to, kas ir Jūsos! 

ESIET LAIMĪGAS UN LAI JUMS VISĀM IR VESELĪGAS UN SKAISTAS GRŪTNIECĪBAS!