Mana gaidību laika pārdomas jebšu "Stāsts par mūsu pupiņu"

Sākšu uzreiz ar to, ka Kārlis ir jau 1, 5 gadus liels un brašs un aktīvi rosās un iepazīst visu!

Grūtniecības sākums&ārsta vizītes. Oi, pašā sākumā katru dienu stāvēju pie spoguļa un skatījos, vai vēders jau nav izaudzis (fantazēju, kā tas būs, ka būs puncis). Uz pirmajām vizītēm pie ārsta ņēmu līdz vīru līdz beigās 4.vizītē man "apnika" vīra klātbūtne un sapratu, ka no ultrasonogrāfijas viņš tik un tā neko nesaprot, jo katru reizi bija viena un tā pati saruna ārsta kabinetā USG taisot:

Vīrs: "Karīna, es redzu mūsu bērna galviņu (un ar roku rāda ekrānā).

Daktere: Nē, tā nav galva, tas ir dibens.

Vīrs: Nevar būt, izskatās pēc galvas. Nu labi, a tā - tā ir roka?

Daktere: Nē, tā nav roka, tā ir nabassaite. (Paldies par pacietību dakterei katru reizi atkārtojot vienu un to pašu).

Vienmēr pēc pirmajām vizītēm abi ilgi skatījāmies uz USG attēliem un dēlam jau bija dots mīļvārdiņš "pupiņa", jo sākumā bildēs izskatījās pēc riktīgas pupiņas. Vīrs, kad nāca no darba, ienāca pa durvīm un vienmēr jautāja "Kā jūtas mazā un lielā pupiņa ( ar lielo pupiņu biju domāta es)?"

Līdz 4.mēnesim nezinājām bērna dzimumu (es stingri biju izlēmusi, ka dzimums mums neinteresē). Kā tad! Nekā, 4.mēnesī es gribēju zināt, ko es gaidu. Vīrs mani centās attrunāt, jo es taču tik daudz biju "babelējusi" par to, ka nevēlos zināt dzimumu, bet beigās, protams, neizturēju un uzzinājām, ka būs mums Kārlis (mums bija saraksts ar puiku un meiteņu vārdiem jau gatavs).

Grūtnieču uzturs. Oi, grūtniecības sākumā es visu sautēju, neēdu saldumus - tikai ogas, dārzeņus un sautētu gaļu, veselības kokteiļus un visu citu, ko vien uzskatīju par veselīgu. Sekas: strauji kritās svars, nokrita līdz 50 kg un daktere teica, ka ir sasniegta robeža, ka tomēr būs jāapēd arī kāda ceptas gaļas šķēle.  Turpmāko grūtniecības laiku neaizrāvos ar pārāk veselīgu dzīves veidu, bet hamburgerus arī neštopēju iekšā. Dzemdību dienā no rīta, kad vēl cīnījos ar sāpēm mājās, ļoti kārojās un ēdu karupeļu pankūkas+Mars saldējums. :D

Sliktas dūšas, toksikozes, kāju piepampušas kājas - tfu, tfu, tfu - man nebija (jāpiesit pie koka). 

Paziņojums. Mums ziņas par gaidāmo mazuli sakrita tieši ar to dienu, kad vīram nomira tēvs. Atceros, ka toreiz bija dubultsajūtas-nenormāls prieks mijas ar skumjām. Vispirms paziņojām abām vecmāmiņām. Abām vecmāmiņām tika uzdāvināta kastīte un tur iekšā bija apdrukāta spilvendrāna ar tekstu "Labākās mammas kļūst par vecmāmiņām". Prieks un laime! Pārējie radi&draugi -pamazām un dabiski uzzināji par gaidāmo mūsu ģimenes pieaugumu.

Skumjais brīdis. Vislielākais satricinājums saistībā ar grūtniecību man bija 4. mēnesī, kad atnāca analīžu rezultāti, kur bija teikts, ka man ir milzīgs dzemdes kakla iekaisums un iespējams būs jātaisa aborts piespiedu kārtā.  Tās asaras, tās negulētās naktis, tā neziņa par to, kas būs. Līdz devos uz pārbaudēm un viss bija kārtībā beigās - nekad mūžā es nebiju tā novērtējusi savu dzīvi un iespēju dzīvot, kā tajās divās nedēļās. Tagad katru nakti, kad pirms miega stāvu pie Kārļa gultiņas un skatos uz viņu kāds viņš ir enģelis (tikai kamēr guļ, jo pa dienu pārvēršas vandālī) - es katru reizi pateicos kaut kam augstākam, ka viņš man ir, jo es zinu, ka varēja arī nebūt. Varu atzīties, ka savā ziņā man ir trauma šīs tēmas dēļ, jo ir neprātīgi bail, ko līdzīgu piedzīvot ar otro bērniņu. Tāpēc tad, kad kāds ierunājas par otro bērnu, man uzmetas nelielas skudriņas, ne jau tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc, ka bail..

Otra lieta, kas mani skumdina un sāpina ir tas, ka manam dēlam nav neviena vectēva - mans papa nomira 3 gadus atpakaļ un vīra tēvs - 2 . Citreiz ejot pa Ziedoņdārzu, redzot opīšus ar mazbērniem, sāku raudāt, jo tik ļoti gribētu, lai mans papa būtu piedzīvojis savu mazdēlu..mēdzu fantazēt, kāda būtu viņu komunikācija, ko mans papa viņam mācītu..kā tajā dziesmā "Ar domām/atmiņām vien man jāpietiek"....

Grūtniecība no vīra skata punkta. Kad jautāju vīram, kāda es biju grūtniece, atbilde bija īsa&konkrēta - "normāla". Pēc maniem nemitīgiem un uzstājīgiem jautājumiem paskaidrot sīkāk, saņēmu atbildi, ka es biju normāla, bez īpašām kaprīzēm, grūtniece, izņemot tās daža reizes, kad viņam esot darbā viņš esot saņēmis manas emocionālās SMS par to, ka dzīvoklī nekas nav pareizi uztaisīts (sienas ne tādā krāsā); ka es jūtoties vientuļa, resna utt.

Es teiktu, ka man bija pavisam tipiska grūtniecība - es nebiju no tām mammām, kuras sēdēja internetā un lasīja visādus zilus brīnumus, es ēdu normāli, daudz ceļoju (lidoju pat 7.mēnesī) un turpināju būt es. Ar sportu pēkšņi ar nesāku nodarboties, jo ikdienā pirms tam ar to ar nenodarbojos.

9.mēnesis -  oi, man jau viss bija apnicis un es gribēju dabūt Kārli ārā. Man bija smagi, grūti, sāpēja mugura un stresoju ar domu, kad būs, kad dzemdības būs, kur es atradīšos. Jutos kā karakuģis un svarcēlējas.  :D

Nobeigumā - es neesmu no tām mammām, kuras saka, ka gaidību laiks bija skaists&saulains&puķains&rožains (un visādi citādi salds, ja ne pat salkans). Bija ļoti bezgala interesanti tajā būt. Vērot kā mainos es, kā vīrs priecājas un runājas ar Kārli caur vēderu, sajust pirmās kustības un just mīlestību no apkārtējiem cilvēkiem, jo arī viņi gaidīja Kārli - tas viss man lika justies īpaši. Bija interesanti un īpaši tajā būt!

Dalies pārdomās par skaisto gaidību laiku!