Gaidības. Pārdomas.Sajūtas: Mammai būt un kāds tam sakars ar sievišķību

Pavisam nesen, man bija tā iespēja dalīties savā pieredzē par gatavošanos dabiskām dzemdībām pēc ķeizara Māmiņu kluba raidījumā un LNT 900“. Diemžēl raidījuma 900“ veidotāji manis teikto izmantoja selektīvi, liekot zem citas tēmas virsraksta:

„Latvijā ķeizargriezienu operāciju skaits aizvien pieaug.“ Kā iemesls tam sižeta ievadtekstā tika minētas mammu bailes no sāpēm. Neskatoties uz to, ka sižeta ietvaros Rīgas dzemdību namā atzina: tikai pāris sievetes gadā pašas apzināti izdara šādu izvēli pirms dzemdību sākšanās. Lielākoties šādus lēmumus pieņem iesaistītais medicīnas personāls, kurš vadās no situācijas un saviem uzskatiem, kā arī seko pieņemtajiem reglamentiem, vai iespējams vienkārši nevēlas gaidīt un paļauties uz pašu dzemdētāju. Ķeizargrieziena operācija ārstiem ir daudz prognozējamāka, daudz skaidrāka nekā mammas pašas izjūtas, iespējas un sagatavotības līmenis.

Es arī pati ar pirmo bērniņu sev neizvēlējos ķeizaru, bet gan pārlieku paļāvos, ka dzemdības notiks pašas no sevis un ārsti visu zinās labāk. Jā, tā bija mana tā laika nepietiekamā sagatavotība dzemdībām, nepietiekamā informētība par dzemdību procesu un iespējamo iejaukšanos sekām, tās bija manas bailes, kuras laicīgi netika atšķetinātas. 

Man nācās aizdomāties par to, kur gan īsti meklējami tie iemesli, kāpēc ķeizargriezienu operāciju skaits pieaug? Vai tiešām mammas nevēlas dzemdēt pašas? Es tam neticu. Tomēr esmu visnotaļ droša, ka jaunās māmiņas līdz galam neapzinās, kas viņas sagaida dzemdībās un kas gaidāms pēc tam. Par laimi mūsdienās ir Māmiņu klubs, attīstījusies dūlu kustība un vecmātes ir daudz aktīvākas un drosmīgākas, lai sniegtu lielāku atbalstu un palīdzību topošajām mātēm. Bet ar to ir par maz. Dzemdēt nāksies vien māmiņām pašām. Tā ir māmiņu izvēle, kā sagatavoties, ko darīt un kam jautāt.

Un tad kādā sarunā ar Kasparu, mēs nonācām pie atziņas – Kaut kas jau labu laiku atpakaļ ir novirzījis mūs no dabiskā ceļa.

Vai tas bija karu un okupācijas ietekmē, kad Latvijas sievietes palikušas bez saviem tēviem, vīriem un dēliem nocietināja savas sirdis, audzēja biezāku ādu un kopa vīrišķās kvalitātes? Grāmatā „Latvietes karma“ šis tiek minēts kā viens no iemesliem.

Vai varbūt tā Padomju savienības ideoloģija, kas audzināja „jauno padomju cilvēku“, noliedza seksualitāti/maigumu un komunālajos dzīvokļos risināja mākslīgi radītas saimes jautājumus?

Vai tās ir mūsdienu modernizācijas un sabiedrības augošās prasības, kas aizvien vairāk kultivē dzimumu vienlīdzību, nemirstošo jaunību, moderno sievieti kā visu varošo/konkurējošo, vienmēr steigā, vienmēr stresā, bet toties vadošos amatos visu paspējusi, bet dzīvi nokavējusi!?

Vai tas ir šo visu iespējamo iemeslu kopums, kas ir novedis pie tā, ka sieviete sevi līdz galam neapzinās kā sievieti, bet cenšas konkurēt un līdzināties vīrietim; kad topošā māmiņa ne līdz galam saprot dzemdību nozīmi un norisi, paļaujoties uz moderno medicīnu un māte ne līdz galam izdzīvo savu mātes lomu, steidzoties atgriezties pie karjeras spodināšanas vai sava biznesa izveides!? Bērni tiek dzemdināti (ar ķeizaru), viņi vairāk tiek audzināti bērnudārzā, skolās un pulciņos nevis ģimenēs, viņi pieaug un veido savas ģimenes pēc gūtās pieredzes modeļa. Nekas traks jau nav noticis, tikai bērns ir izaudzis. Jautājums paliek, vai viņš ar vecāku ieguldījumu un līdziedoto pūru būs laimīgs?

Mūsdienās ir tik ļoti daudz to ārējo kairinātāju, kas postulē- kādai ir jābūt meitenei, sievietei un kādai mātei, kā bērni jāaudzina un pa dzīvi jāvirza. Ja iekšējais sajūtu kodols nav kopts ģimenes tradīcijās un vērtības veidotas audzināšanas ietekmē, ir grūti masu spiedienam stāties pretī.

Mēs uzaugam un neapzināti sekojam sistēmai, mēs veidojamies kā daļa no lielās masas. Notiek pakļaušanās noliktajiem rāmjiem un tiekšanās pēc citu uzliktiem mērķiem. Mēs tiekam stimulētas būt nemitīgā kustībā, rosībā, nezinot kā atslābināties, veltīt laiku sev, būt mierā un baudīt dzīvi. Mēs tiekam virzītas pelnīt un tērēt aizvien vairāk, iepirkšanos uztverot kā ārstniecības metodi pret stressu, nedomājot par patiesajiem iemesliem. Medikalizācija sniedz iluzoru drošības sajūtu, atbildību par savu un bērnu veselību uzticot ārstiem.

Farmācija piedāvā aizvien jaunus risinājumus nenovecot, ātrāk izārstētēt sekas, nemeklējot cēloņus. Fonā mums izveidojas tāds kā aicinājums nedomāt, neiedziļināties, atstāt to citu ziņā, pārziņā un atbildībā, bet tanī pat laikā prasības pret mums arī aizvien pieaug. Tas viss palielina iekšējo spriedzi, kas apgrūtina skaidru domāšanu un apzinātu dzīvošanu saskaņā ar sevi un savu dabu. Tā nu mēs esam novirzījušās no savas sievišķās būtības, no savas dabiskās sūtības – būt par māti saviem bērniem, būt par sievu savam vīram un tikai pēc tam seko nauda, mode, karjera...

Es noteikti neesmu pret jaunajām iespējām- pret ārstiem, kas izglābj dzīvības, pret zālēm, kas palīdz smagi slimajiem, pret ērtākām, drošākām un funkcionālākām lietām, kas dzīvi padara baudāmāku. Tomēr es esmu par skaidru skatījumu uz tām, par savu vērtību apzināšanos, par savas dzīves veidošanu. Tas nebūt nav vieglākais ceļš, jo prasa lielas izmaiņas tieši sevī pašā. Tas prasa mums mainīt savu skatījumu un atteksmi, būt drosmīgām un darīt citādāk nekā līdz šim. Tas ir rūpīgs darbs un liels ieguldījums pašizaugsmē, kam ir vajadzīga gan laba literatūra, gan zinoši dzīves skolotāji. Par literatūru, ko pēdējā laikā pati esmu lasījusi savas dzīves apzināšanas vairošanai, skatieties bloga noslēgumā.

Ar lielu pateicību un dziļu cieņu vēlos pieminēt Dzīves Mākslas Akadēmiju, kur vēl joprojām turpinu smelties sievišķīgās gudrības no Antras Dimantras.

Kaut nu būtu vairāk tādu mammu un dzimtas sieviešu mūsu pašu lokā, kas spētu un mācētu ar savu piemēru parādīt un savu sievišķo gudrību ieaudzināt. Lai jau mazotnē mums top zināms, kas ir dabiskais sievietes cikls, kādas ir atšķirības starp sievieti un vīrieti, par seksualitāti un mātišķumu, par dzīvošanu apzināti šeit un tagad ar savu ķermeni tā patiesajās izpausmēs un vecuma pazīmēs, par sievietes resursiem un atbildībām, par plašajām iespējām būt laimīgai pašai ar sevi.

Es šeit nevienu nevainoju, ka ir noticis tā kā ir noticis. Sevī vainu nenesu. Un jūs ar, nedariet to. Būsim pateicīgas mammām, kas darījušas visu no sirds savu iespēju robežās, būsim pateicīgas dzīves skolotājām, kas ar mums dalās savās dzīves gudrībās... Bet pievērsīsimies tagad sev. Šī ir mūsu dzīve, mūsu rokās. Apzināsimies atbildību par to. Tā ir „zupa“, ko pašas savārīsim, ko nodosim savām meitām un dēliem ar savu pieredzi, attieksmi, domām un izpausmēm. Lai mums izdodas. 

Iedvesmai:

¨      Inta Blūma „Latvietes karma“, 2014

¨      Inese Prisjolkova „ Ieelpo laimi un mīlestību“; "Audzēt Mīlestību"

¨      Filma „Viņš pūķis“, Krievija, 2015

¨      Kursi, semināri, nodarbības, prakses - Dzīves Mākslas Akadēmija, http://www.lifeartacademy.org/