Latvijas simtgades mazulīte manā puncī un kā tas iesākās

Visiem zināms, ka šis gads ir īpašs, jo Latvijas valsts atzīmē skaisto, apaļo simtgades jubileju. Vēl īpašāks šis gads ir tiem, kas gaida savus simtgades mazulīšus. Taču man šogad šiem abiem notikumiem pievienojas vēl mazs bariņš nozīmīgu lietu - kļūstu tieši ceturtdaļgadsimtu veca un tieku pie jauna uzvārda un vislabākā vīra. Gads iesākās līdzīgi kā citi. Bija pirmais janvāris, iepriekšējā vakarā bijām mierīgi, tomēr gana jautri nosvinējuši gada maiņu draugu lokā. Ar šo dienu gaidīju arī savas “sarkanās draudzenes”, taču nekā. Īpaši nesatraucos, jo visādi var būt un kādu dienu kavēties. Tā pagāja nedēļa. Un vēlviena nedēļa. Vīrs sāka uzdot jautājumus, vai gadījumā man kas nav aizmirsies. Tomēr es spītīgi atsacījos raudzīties uz tik acīmredzamo. Trešās nedēļas beigās es izlēmu, ka man galvā ir pārāk liels juceklis un gribas aprunāties ar kādu profesionāli, tādēļ devos pie psiholoģes. Viņa man uzreiz pateica tā - pāri ielai ir aptieka, aizej, nopērc testu un beidz sevi mocīt! Ja zināsi, ka ir tad ir, ja nebūs, tad zināsi, ka nav. Tā nu es beidzot nopirku testu un protams, ka ieraudzīju tur divas skaistas svītriņas. Tomēr vēl nespēju priecāties, jo kādu laiku atpakaļ saskāros ar agru prieku un galu galā negatīvu pieredzi. Tieši šis notikums man lika ļoti piezemēti attiekties pret grūtniecību visu pirmo trimestri. Kādu rītu pirms darba sēdēju un pie virtuves galda un mocīju iekšā brokastis. Bija pamodusies arī mana mamma un sastādīja man kompāniju. Sākām runāties un es nespēju novaldīt emocijas un sāku histēriski raudāt, kas man galīgi nav raksturīgi. Protams, sāka birt jautājumi, kas ir noticis, vai Tev kas sāp? Nē. Vai Tu esi slima? Nē. Vai Tev kas darbā noticis? Nē. Vai Tu esi ar vīru sastrīdējusies? Nē. Un vēl un vēl un vēl dažādi jautājumi, līdz sekoja arī vai Tu esi stāvoklī? Varbūt... Pēc šīs atbildes mana mamma sasmējās un ļoti sapriecājās, un teica, ka par to nevajagot raudāt, bet gan priecāties. Es biju ieguvusi lielu atbalstu mammas formā uz visu grūtniecību. Tomēr tik viegli mani nomierināt nebija. Visu pirmo grūtniecības trimestri biju stresa kamoliņš. Nespēju sagaidīt katru nākamo reizi pie dakteres un redzēt mazuli, vai tiešām sirsniņa pukst un viss ir kārtībā. Katru dienu mēģināju sev piezīmēt sliktu dūšu, jo biju lasījusi, ka tas nozīmē, ka ir vairāk hormonu, kas palīdz saglabāties grūtniecībai. Tagad skatoties atpakaļ tas liekas smieklīgi, jo ne reizi nevēmu un slikta dūša man bija minimāli. Gulēju gan es kā lācis ziemas miegā - no rīta deviņos cēlos un vakarā pēc darba jau septiņos likos gultā, vīrs bija pilnīgā nesaprašanā, kā var vispār tik ilgi nogulēt. Ēdu visu to pašu ko iepriekš, izņemot to, ka bija parādījusies milzīga kāre pēc bumbieriem, kura nepazuda vēl ilgi. Kad bija apritējušas divpadsmit nedēļas, veikta pirmā nopietnā sonogrāfija un analīzes, uzdrošinājāmies pateikt manam tētim un māsām. Uz ko es saņēmu trīs vienādas atbildes - man jau bija tāda nojausma. Bet kā? Vai man bija kas sejā mainījies? Vai attieksme? Kāda draudzene bija pat nosapņojusi, ka esmu stāvoklī. Tagad, lūkojoties atpakaļ, tā vien liekas, ka mazā bija par sevi domās nosūtījusi ziņu gandrīz visiem, kam pavēstījām jaunumus - palaidniece bija pasteigusies pirms mums. Tā mums iesākās otrais trimestris, un nu jau rit trešais. Vēl atlikušas pāris nedēļas līdz kāzām un tad septembra sākumā, ja mazajai nebūs citi plāni, gaidīsim mūsu pirmo tikšanos.