Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Ar nepacietību gaidu mazo brīnumiņu

 Sveikas mammas un topošās māmiņas!

Šonedēļ manam mazajam zaķītim vajadzētu nākt pasaulē, jo līdz noteiktajam 14. aprīlim atlikušas vairs 2 dienas. Šis gaidīšanas laiks un šī nedēļa pilnīgi un galīgi velkas. Esmu nepacietīga, pat ļoti, ļoti. Katra stunda, katra kustība un katra minūte šķiet neticama. Vēroju punci spogulī un nevaru pieņemt šo domu, ka pavisam, pavisam drīz šī mazā dzīvībiņa būs uz manām rokām, un puncī neviens vairs nekūleņos. Ir tik patīkami ap sirsniņu, jo pavisam drīz gultiņa uz kuru katru dienu nākas raudzīties būs aizpildīta ar mazu zaķīti. Un tajā beidzot kūsās dzīvība, ne tikai mazs rotaļu lācītis. 

Diemžēl mana priekšnojauta mani pievīla, jo likās, ka savu dēliņu sagaidīšu šajā pasaulē ātrāk, bet redz viņam tomēr ir savs nodoms. Viņam laikam tur ir pārāk silti un labi. Šķiet, ka tāda sajūta, ka mazais gaida siltāku laiciņu. Šī nojauta parādījās tikai tādēļ, ka mana mammīte stāstīja to, ka mēs ar brāļiem šajā pasaulē nācām divas nedēļas ātrāk, nekā bija noteiktais laiks. Līdz ar to arī es tam biju gatavojusies un ticēju,ka tā notiks. Bet vēl joprojām esam divi vienā.  Es ļoti gaidu mazulīti, tieši tā pat kā tētis. Un mēs ceram, ka mazulītis tomēr nāks pasaulē šonedēļ, jo vīram ir sākusies sezona darbā, un šis laiks ir ļoti saspringts. Katra nedēļas nogale viņam ir arvien saspringtāka, jo darba specifika ir braukt pa visu Latviju. Un jo tālāk ir tirgus, jo lielāks uztraukums ir man un viņam. Līdz mazulītis nav piedzimis, nekur tālu viņš nevar braukt. Un tiek zaudēts laiks un līdzekļi.  Es ļoti pārdzīvoju par to, ka vīrs pilnvērtīgi nevar darīt savu darbu. Ticu un zinu, ka arī viņš uztraucas, jo svarīgāka tomēr ir ģimene. Viņš ļoti vēlas būt man līdzās šajā skaistajā notikumā un arī pēc dzemdībām viņš negrasās uzreiz strādāt, bet zinot darba specifiku es nevaru un nedrīkstu viņu ilgi noturēt mājās. Paldies manai mīļajai mammai, kura jau šonedēļ būs Latvijā. Es zinu, ka varu paļauties uz viņu. Mamma būs mans galvenais palīgs gan mājā, gan ārpus mājās. Šis ir viņas pirmais mazbērniņš, tāpēc mamma ir paņēmusi divu nedēļu garu atvaļinājumu lai būtu kopā tikai ar mums.

  Savu ikdienu pavadu daudz pastaigājoties svaigā gaisā. Man prieks, ka ir suņuks kuru varu katru dienu izvest laukā. Ja līdz šim pastaigājos viena pati, tad tagad katru vakaru kopā ar vīru. Mazliet bail iet lielāku gabalu vienai, jo nekad neko nevar zināt. Un Artūrs man arī neļauj vienai nekur vairs iet. Tik cik ap māju, bet es jau nevaru nociesties. Sēžu un cītīgi gaidu kad viņš pārbrauks no darba. Labi, ka ir draudzenes, kas izvelk no mājas un pierunā doties uz jūru. Tā ir pasaka!.  Esmu ļoti pateicīga mazulītim un savam ārstam, jo es nevaru sūdzēties par lieko svaru, jo tas man visu šo grūtniecības laiku ir vien plus 12 kg. Nevaru sūdzēties par tūsku, viltus kontrakcijām vai piepampumu. Es tiešām nezinu kā tas ir, bet jūtu līdz tām māmiņām kam tas  ir.  Vienīgais par ko varu sūdzēties ir mazais bezmiegs un velšanās kā ronim nakts laikā pa gultu. Tas nav viegli, jo vienmēr liekas ka mazo zaķīti spiežu. 

Bet kopumā vis šis grūtniecības laiks ir bijis lielisks un piedzīvojumiem bagāts. Skaistāku šo laiku nevaru iedomāties, jo mans ķermenis iznēsā mazu dzīvībiņu, kas pavisam, pavisam drīz jau skatīsies uz mums ar savām actiņām. Ar nepacietību gaidu šo satikšanos. 

Skaistu arī jums šo atlikušo gaidīšanas laiku!  Es ļoti ceru, ka jau nākošo reizi varēšu priecāties un pastāstīt kāda bija mūsu pirmā tikšanās!