Laiks rit ātri -29 nedēļa jau klāt

Šķiet ,ka pavisam nesen uzzinājām,ka mums pievienosies vēl viens ģimenes loceklis.Un tagad jau var teikt,ka pēc nepilniem trīs mēnešiem punča iemītnieks būs klāt.

Kā mums iet?

Tā vien gribas teikt- vecums nenāk viens! Salīdzinot pašsajūtu gaidot Adrianu ,kad man bija 23, un Denīzi 27, tad tagad savos 30 jūtos daudz trakāk. 

Lai arī nu jau ir labāk ,kā bija pirmos mēnešus,tomēr ķermenis dod ziņu- tev vairs nav 20 un tu vairs neesi viena.JO ,kā daktere man saka- tas nogurums no tā,ka man paralēli grūtniecībai jātiek galā vēl ar divās ūdenszālēm,kas pieprasa lielu uzmanību, mājas darbiem un visu citu.

Ļoti priecājos,ka viss iekārtojās tā,ka gaidu mazo vasarā,jo no darba tiku prom jau tad,kad apkārtējie pat īsti nenojauta par manu jauno stāvokli. Tas ļoti atviegloja dzīvi,jo ja vēl tagad būtu jāstrādā- tad diez vai to izturētu.

Abas iepriekšējās grūtniecības noritēja salīdzinoši viegli. Nu vismaz man tā likās. Bija savas problēmas,bet kam gan viņu nav. Šajā reizē ar ļoti sūdzēties nevarētu,bet ir nākusi tāda problēma klāt kā vēnas- kājām ir liela slodze un vēnas plīst. Tas man ir kaut kas jauns un ne visai patīk. Bet īsti nezinu ko darīt,jo vasara un kaut kādas zeķes nēsāt negribās. Redzēs ko teiks daktere,jo iepriekšējo reiz vēl neko īpašu neieteica. 

Vēl sāk sāpēt mugura. To man iepriekšējās dzemdībās nobeidz mazā dāma -Denīze,vēl tagad atceros mirkli,kad uz izstumšanu kaut kas mugurā sagriezās un no tās reizes mugura pie lielākas slodzes liek par sevi manīt. Tāpēc tagad cenšos neko smagu necelt, daudz nelocīties,jo citādi pēc tam vairākas stundas jāpavada guļus stāvoklī,jo problēmas ar iešanu.

Bet tam visam jau ir arī sava gaišā puse- mums būs vēl viens mazs brīnums,jo mīlēt,auklēt un lolot. Ar nepacietību gaidu dekrēta sākumu,lai varētu sākt gatavoties mazā brīnuma nākšanai pasaulē.