07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Ja tavs partneris piedalījās jūsu mazuļa dzemdībās, dalies pieredzē! Citām topošajām māmiņām tava pieredze var noderēt! Pastāsti, cik nozīmīgs bija šis atbalsts, ko tieši vīrs darīja dzemdībās, kā tev palīdzēja - vai sajuti ne tikai fizisku, bet arī emocionālu atbalstu? Patāsti, cik svarīgs tev šis atbalsts bija!
Balva
Huggies® Newborn pirmās jaundzimušo autiņbiksītes ar mitruma indikatoru un īpašo kabatiņu!
Pieredzē dalies, rakstot tepat komentāru joslā!
Māmiņu Klubs
Laimētāju noskaidrosim 14.janvārī.
Arī man vīrs dzemdību laikā bija mans lielākais atbalsts - gan fiziski, gan emocionāli. Pirms dzemdībām dzemdību namā tiku jau 2 dienas pirms pašām dzemdībām, jo bija jau pagājis noteiktais dzemdību terminš un likās, ka nogāja ūdeņi (vēlāk,gan izrādījās, ka tā bija viltus trauksme) Jau iepriekš bijām nolēmuši, ka vīrs piedalīsies dzemdībās. Bet tā kā dzemdību namā tiku ātrāk nekā dzemdības sākās vīrs uzreiz nevarēja ar mani palikt. Uz nakti brauca mājās, bet pa dienu brauca pie manis, bet tā kā uzturējos palātā ar citām topošām māmiņām, viņš nevarēja sēdēt visu laiku kopā ar mani, tāpēc sēdēja ārā uz soliņa pretī manas palātas logam (bija vasaras visus un spīdēja saulīte). Kad jau pamazām sākās kontrakcijas un tuvojās dzemdības biju jau kopā ar vīru pirmsdzemdību palātā. Īpaši atmiņā palika nakts pirms dzemdībām, kad kontrakcijas bija biežākās un biežākas un neizturamas sāpes. Vīrs ļoti palīdzēja masējot muguru, uzmundrinot, sagatavojot vajadzīgās mantas dzemdībām un drēbītes mazajam. Murgainā nakts beidzās tikai tuvāk ap 9 no rīta, kad beidzot piedzima mūsu mazulītis.
Pašlaik gaidām mūsu otro mazulīti un, protams, vīrs piedalīsies dzemdībās. Es pat viņam neprasīju, bet pats pieteicās!😀
Kad uzzinājām par mazuli, vīrs kategoriski bija pret piedalīšanos dzemdībās. Mazuļa gaidīšanas periodā 24. grūtniecības nedēļā man radās sarežģījumi- priekšlaicīgu dzemdību risks. Tad mēs ar mazo puncī nokļuvām Tukuma slimnīcā garāka pārbrauciena laikā! Vīru nelaida klāt, jo bija karantīna. Tā nu es tupēju citā pilsētā 100 km no mūsu mājām. Vīrs katru dienu brauca ciemos. Kad izkļuvām ārā, viņš pats bija piekritis piedalīties, jo tā nezināšana ir vēl mokošāka nekā būt dzemdības.
Tai liktenīgā dienā nokļuvām dzemdību namā un virs bija lielisks partneris...
1) Viņš bija līdzās un es nebiju viena mazā istabiņā visas šīs 18 stundas. Mēs tak zinām cik ļoti velkas laiks, kad kaut kas jāgaida ar nepacietību un nav neviena kavēkļa. Visas līdzpaņemtās lietas- mūzika, grāmata un žurnāli mani pilnībā neinteresēja. Ar vīru devāmies dzemdību laika (kontrakcijas) uz Dzemdību nama kafejnīcu, izsmējāmies, gardi uzkodām našķus. vērojām, kā citus bērniņus ved mājās, cik skaisti izdekorētas mašīna u.t.t.
3) Visas kontrakcijas tika pierakstītas un atzīmētas blociņā, par ko bija atbildīgs vīrs.
4.) Tās dienas vakarpusē Dzemdību namam tika no griezts ūdens. Man pat WC nebija ūdeņa ko nolaist, kur nu vēl ieiet dušā. Tā vīrs man visu, laiku gāja līdz ar spainīti. Atnesa ūdeni, pienesa visu klāt.
5) ja vajadzēja ārstu, bija, kas pasauc. Vecmāte ienāca pie mums un teica, ko jūs te tik klusi uzvedaties, vai viss kārtībā. Nebija jau ko skaļi uzvesties, jutos drošībā un aprūpēta.
6) Turklāt visas tās masāžās ko es biju aizmirsusi un elpošana, ko atcerējās mans vīrs. Divas galvas gudrākas 😀
7)Vedot uz dzemdību zāli, kas notika negaidīti. Vīrs devās pēc bērnu drēbītēm, jo pati jutos nespējīga koncentrēties.
8) Pašā izstumšanā bija patīkami, ka kāds tevi tur un neesi iemesta viena pie svešām tantēm, kā tas man bija Tukuma slimnīcā. Ar vīru sākotnēji sarunājām, ka viņš nedosies uz izstumšanu, bet tomēr bija klāt un pat pārgrieza nabas saiti. Redzēju asaras viņa sejā, prieka asaras un tas ir visskaistākais mirklis mūsu mūžā- piedzimšanas mirklis.
9) Pēc tam mēs ar mazuli tikām atstāti vieni, personāls izgāja, virs devās pēc fotoaparāta. Ko gan es bez viņa darītu, mūsu gādīgais un mīlošais tētis!
10) Palīdzība jau nebeidzās dzemdību zālē, tā turpinājās arī nākamajā diena, kad vīrs mazo pārtina pirmais, auklēja, kad es devos dušā, jo pēc griezumiem tas ir jādara visai bieži. Ja nebūtu vīra, mazais paliktu pilnībā viens.
Bet man jau liekas, ka no tā vien, ka otrs ir blakus, ir vieglāk, un reizē tas ir arī skaisti - jūs abi esat pirmie, kas ierauga mazuli un visas emocijas ir kā kopīgs piedzīvojums!
Turklāt pēc visiem šiem dzemdību pārbaudījumiem vīrietim ir vieglāk saprast savu bērnu māti, kura viņa bērnu laida pasaulē. Man nebija jāprasa divreiz, lai atnes pudelīti, jo es aijāju bērniņu. Vīrs vienmēr iesaistījās mazuļa pārtīšanā, barošanā un audzināšanā. Viņš saprata cik smagi tas ir nācis man.
Dzemdībās ne tikai mazulis piedzima, bet arī mēs kopā kā mamma un tētis.
Lai Jums skaista satikšanās!
Vīra atbalsts dzemdībās bija nenovērtējams. Īsi sakot - viņš zināja, kad paklusēt un kad kaut ko teikt. Nobeiguma fāzē pieturēja man galvu uz izelpu - to atceros kā lielu atvieglojumu.
Diemžēl dzemdības nenoritēja viegli, un es joprojām pēc 10 mēnešiem esmu pārdomās, vai nebija tomēr citu iespēju - nestimulēt, kā arī dzemdēt citā pozā, jo diez vai ir normāli, ka man lielākās raizes bija par to, kā noturēt kājas uz tās kušetes tā, kā lika vecmāte...
Bet jā, ne par to stāsts šoreiz. Stāsts ir par satikšanos. Un ieraudzīt prieka asaras vīra acīs, kad beidzot atskanēja brēciens un ieraudzījām savu mazo cilvēciņu, bija skaisti. Nekādas tur kāzas, baltās kleitas un "romanķķikas" nelīdzinās šim brīdim.
Skiet,kad vien jau blakam ir bernina tetis ir milzigs atbalsts. Vins jau neko dudz nevar palidzet,ne izelpos musu sapiti,ne paspiest musu vieta. Bet vina klatbutne ka tada man nozimeja milzigi liela.
Liels plus bija,kad vareja pamaset muguru,kad likas,ka mugura saluzis sapes,jo ta man mezonigi sapeja,veders tik loti nesapeja,ka lauza muguras lejas dalu. Vienmer iedeva padzerties,kad paludzu.
Izspiesanas perioda liels atbasts bija,kad vajadzeja spiest,vins stingri turja manu galvu,plecus.kartejo reizi padeva padzerties,pamainija lupatinas uz galvas.Un pats galvenais,ka vismaz viens no mums vareja pargrist nabas saiti,un tas bija bernina tetis. un vins ari pirmais rokas tureja musu meitinu. es biju tikai 4.............
Ari kad meitina jau bija piedzimusi,vins visu nakti bija nomoda,un kad vajadzeja vins padeva mazo man,lai pabarotu un atkal ielika sava gultina.To laiku es izbaudiju,ka princese😀
No sakuma dzemdibas ne pa ko negribeja sakties.Cik nu negribeja,sapes bija ik pa 4-5min,bet dzemde neveras vala,vecmate saspriceja,lai paguletu,bet beigas lai paguletu un atpustos tiesi viss proces sakas un sakas viss atri un beidza atri,ka tetis pat nepaspeja pargerbt drebes,kuras bija domatas uz dzemdibu laiku.
Protams,no pasa sakuma es biju parliecinata,ka dzemdesu viena,ka neatlausu kadam but lidzas,kad tik loti sap. Bet gaja laiks,un manas domas mainija,abi izgajam vecaku skolu.
Tagad esmu otra bernina gaidibas un uz martu gaidamas dzemdibas,soreiz k.ka esmu nobriedusi tik gala viena,nezinu kapec??????????? Bet iespejams,ari te domas mainisies,vel jau nekas nav zaudets,vecaku kola ven nav izieta
Eh, atceros un smiekli nāk 😃
Pēc tam,kad pārrunājām visu procesu, jautāju vai viņam nebija slikti, reibonis, ģībiens utt. 😃 Izrādās,ka viss, pilnīgi viss esot bijis ok, pat nabas saites griešana, no kuras tik ļoti baidījās, bet trakākais bija,kad man dūra ūdeņus- viņš esot redzējis to verķi, to cik garš tas ir, un to, kur tas pazuda 😃 Ja jūs zinātu par kādu varoni es viņu uzskatu. Nezināju,ka viņš vispār skatās, kad to darīja. Un esmu tik pateicīga,ka viņs tiešām neģība, negāja ārā vai citas ar mani nesaskaņotas muļķības 😃
Mans vīrietis bija tik tiešām labākais, stiprākais atbalsts.
Jau sākot ar prelimināro periodu gribējās, lai kontrakciju laikā man masētu krustus- spēcīgi un ar siltām rokām. Tad nu visu šo laiku līdz pat izstumšanas periodam- mans varonis man masēja muguru, kopā kādas 22 stundas, nu vienīgi vēl bija brītiņš,kad viņam ļāvu pagulēt.
Es nomierinoties šupinājos uz bumbas, savukārt viņš spēlēja kaut kādas jokainas spēlītei (katram savs stresa noņēmējs 😃) un tiklīdz elpoju skaļāk, tā viņš bija klāt.
Lieliski palīdzēja tas, ka viņs bija mūsu somu pārzinātājs. esmu redzējusi,kā jau atnākot dzemdību iestādē plēš vaļā visus maisus un meklē īsto. Viņam bija dotas instrukcijas un viņš pārzināja visas kabatiņas, mācēja visu atrast 😃 Malacis!
Protams, nemitīgi arī mazais sagatavotais dvielītis tika uzturēts ledaini auksts un likts man pie pieres! Tāpat arī ūdens!Super- kas var būt labāks, ka nemitīgi tiek padots ūens- šķiet, ka es to pat neprasīju, viņš vienkārši zināja, kad man ko vajag 😃
Bet pati lielākā palīdzība bija jau slimnīcā- viņš man atgādināja divas ļooti svarīgas lietas, ko man bija mācījusi fantastiska vecmāte ar daudzu gadu pieredzi.
Pirmkārt- mati jālaiž vaļā,
Otrkārt, elpojot lūpām jābūt atslābinātām, nevis saspiestām tūtiņā! (ps.tam ir milzoniiiiiga nozīme dzemdību procesā). Varat iedomāties cik pārsteigta biju,kad viņš man to pateica. Bija atcerējies, ka kaut kad to viņam stāstīju!
Vēl... Notiekot dažādiem procesiem, ik pa laikam lūdzu,lai viņš ieslēdz mūziku telefonā! Lieki piebilst,ka skanēja manas mīļākās dziesmas 😀
Un, lai gan biju piebildusi,ka tad,kad iešu uz WC vai vannasistabu, viņs nekādā gadījumā nenāk iekšā- tomēr ik pa 5 min viņš pārjautāja vai viss ir labi😀 Sīkums, bet patīkami😀