25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 11
Ja man uzdod jautājumu, kā tu vēlie dzemdēt bērniņu, ar pilnu pārliecību varu teikt, ka nav nekā īpašāka kā dabīgas dzemdības.
Kad dzima mans pirmais mazulis, man bija tikko deviņpadsmit un tas notika pietiekoši ātri, tā kā tas bija kas jauns un man vēl nesaprotams, nevaru atminēties, ka jutos kā īpaši.
Otro mazuli es gaidīju apzināti un kā jau visas māmiņas, baidījos no dzemdībām, tagad jau es biju gudra, zināju, ka tas sāp un kas īsti arī notiks bija skaidrs. Ar lielu joni tuvojās diena, kad bija jādzimst manai meitiņai. Bija 13. marts, piektdiena un diena gāja uz beigām. Pārējās māmiņas palātā smējās, ka nekas nebūs, būs vien jāgaida pirmdiena, kad atvērās palāta un durvīs parādījās vecmāte Ilze, kas pie tam bija mana kaimiņiene. Viņa domīgi paskatījās un pajautāja, -Kas notiek- , mamma zvanīja, prasīja, kas piedzimis, bet tu pat netaisies. Devos viņai līdz uz apskati un jau pēc pāris minūtēm man pārdūra placentu un nolaida ūdeņus. Kad atgriezos ar grāmatu pirmsdzemdību palātā, sapratu, ka īsti labi nav un lūdzu , lai mani paskatās un tā uz aci pasaka, uz cik stundām man jārēķinās. Ilze nosmējās un teica, ka es jau gan baigi ātri visu gribu, bet pēc apskates klusi noteica, tagad skriešus uz zāli... Pavisam godīgi, pēdējā brīdī paspēju atgulties, kad bija pirmais grūdiens un vēl pēc diviem, man uz krūtīm tika uzlikta mana mazā saulīte Kristiāniņa. Visu dienu sniga un bija liels vējš un te daba it kā palika pavisam mierīga un uzspīdēja rietoša saule. 
Visa zāle laistījās sarkanā krāsā. Mazulīte, knosījās un šņukstēja, bet man pa acu kaktiņiem ritēja asaras. Visu ķermeni pārņēma tāds savāds karstums un patīkamas trīsas, bija sajūta, ka mēs esam viens vesels. Tā bija daļiņa no manis.
Pagāja ilgs laiks, kad pieteicās mazais ģimenes brīnumiņš Katrīne. No paša sākuma bija skadrs, ka viņa būs ķeizariņš. Savu dzimšanas dienu viņa izvēlējās pati. Un tā 08.08.08 pēc ārsta apskates, bija skaidrs, ka mājās no slimnīcas vairs nebraukšu. Pēc stundas operācija. Viss notika kā sapnī, vispirms narkoze, tad sajūta, ka smoku, minūte man likās ka ilga veselu mūžību. Pēc tam protams, sajūta, ka būtu kāds iesitis ar miltu maisu. Klausījos, kā daktere un vecmāte savā starpā sarunājas. PĒKŠŅI IERAUDĀJĀS MAZULĪTIS, daktere jautāja kā sauksim meitiņu, un tad viņas apsprieda, kad viņai ir vārdadiena. Man pienesa mazu bērniņu un pielika pie vaiga. Emocijas- ir mazs bērniņš, ar prātu saprotu, ka mans, tad viņu aiznesa. Vakarā pamodos no narkozes un sēžu gultā. Palāta tukša, vēdera nav un saprotu, ka jūtos apjukusi. Kad atnāca vīrs saņēmu visus spēkus un teicu, ka došos apskatīt savu mazulīti. Pus koridorā palika viss melns gar acīm ,bet sakodu zobus, nedaudz atpūtos un jau veram vaļā bērnu istabas durvis. Kad piegāju pie gultiņas un piekāros mazajai rociņai, iestājās neaprakstāms miers. Te viņa ir un viss ir labi.
Tā kā man ir izdevies pieredzēt dabīgas dzemdības un arī ķeizargriezienu, gribu teikt, sagaidat savu bērniņu, bez operatīvas iejaukšanās. SĀPES NAV NEIZTURAMAS, BET IZJŪTAS IR NEAIZMIRSTAMAS. 
Ja jūsu priekšā stāv izvēle, no sirds iesaku atteikties no ķeizargrieziena, tas ir jāizmanto tikai tad, ja ir veselības problēmas.
Es gan esmu tikai par ķeizargriezienu😀 Man ir 1 bērns un jau no pašas pirmās ieņemšanas dienas zināju, ka neko citu negrinu, kā tikai ķeizaru. Nelīdzēja ne pierunāšanas, ne argumenti, nekas - gribēju un viss! Par laimi, mana daktere ieteica savu draudzeni, kas ir specis šajā jautājumā un līdz ar to - dabūju, ko gribēju. Nesaprotu, kāpēc visiem pieredze ar ķeizaru tik bēdīga, jo man mazo uzreiz uzlika uz krūtīm, kur viņš cītīgi piezīdās pupiņam. Viņš paēda, tad viņu apkopa un pēc 20 min., kad mani sašuva, jau biju palātā at tēti un mazo brīnumiņu. Neskatoties uz narkozi (6 stundas) visu laiku bijām 3 kopā un mazais man uz punča, tā kā nevaru teikt, ka esmu apdalīta - jutos laimīga un piepildīta😀 Pēc 6 stundām, kad atgāju no narkozes, cēlos, apkopu sevi un mazo un viss bija ok. ķeizargriezienam ir vairākas priekšrocības, kas man bija svarīgas - ātrs process - negribēju dzemdēt un mocīties, jo nevar zināt, vai tas ir 1 vai daudzas stundas, manā gadījuma - ne mirkli nebiju nez bērna, uzreiz pēc sašūšanas bijām kopā, bērns cītīgi ēda, gulēja un darīja visu citu kā citi bērni, bērns dzemdībās nav samocīts un saņurcīts, manā gadījumā - ātra atlabšana, nekādi plīsumi, jo pēc sašūšanas (kā ārste smējās) cilvēks ir vesels, cēlos uzreiz 6 stundas pēc operācijas un dzīvoju tālāk. Es nenoliedzu dabiskas dzemdības, bet, tāpat kā abortu jautājumā, esmu PAR SIEVIETES UZVĒLI un tādai ir jābūt.