Kas neriskē, tas nedzer šampanieti

Trešā bērniņa gaidību laiks man bija īpašs un īpaši satraucošs, jo neviens mediķis neticēja, ka spēšu kļūt par māmiņu trešo reiz. Tas bija izaicinājums gan mums pašiem, gan arī ārstiem.

Pirmie divi bērni man ir dzimuši iepriekšējās attiecībās un tikai loģiski, ja vīrs, kuram bērni līdz šīm nebija, vēlētos arī savu bioloģisko bērnu. 

Kādu laiku runājām un plānojām mazuli, līdz brīdim, kad mūs pārsteidza šoks, jo man tika diagnosticēta melanoma, vienkāršā tautas valodā - vēzis, viens no agresīvākajiem vēža veidiem. Uzsāku viroterapiju, saņemu RIGVIR. Protams, aktualizejās jautājums, kā būs ar mazuli, vai drīkstu, vai var, varbūt kaut kad... Neviens no ārstiem nepieļāva domu par grūniecību, man onkulis ( ļoti labs ārsts Maskavā) teica:"Varbūt pēc 5-8 gadiem." 

Nebiju gatava gaidīt šos gadus, lai mazuli dzemdētu tuvu 40. Mana lieliskā ģimenes ārste teica:"Cinglerīt, kas neriskē, tas nedzer šampanieti!"

Biju pus gadu izgājusi RIGVIR terapiju un grūtniecības tests uzrādīja 2 svītriņas. Sajūtas bija dalītas - no vienas puses prieks, no otras - bailes, neziņa. Šī ziņa bija jāpaziņo arī manai onkoloģei, kura sasauca konsīliju. Tad nu vairāki "mūsu gudrie prāti" lēma mūsu abu likteni - atļaut man iznēsāt un dzemdēt mazuli, vai arī pārtraukt grūtniecību. Ārsti nolēma ļaut man dzemdēt trešo bērniņu, jo analīzes esot uzlabojušās un vismaz pus gadu esmu saņemusi RIGVIR. Taču vairāk gan viņi neiesakot. :)

Taču teikšu godīgi, man bija bail, katras analīzes, sonogrāfija bija ar sstraukumu, bailēm par to, vai bērniņam viss ir kārtībā, ka arī katras sāpes un diskomforts man lika satraukties, vai tik melanoma nav atkal uzsākusi aktīvi darboties pa manu organismu.

Trešā grūtniecība man bija ļoti grūta, piemeklēja visas grūtnieču kaites - sākumā nelabums, nogurums, bezspēks, tad liekais svars, pietūkušās kājas un arī migrēna.

Nekad neesmu bijusi no mājās sēdētājām, vai "vaidētājām", ja raudu,vai ko pārdzīvoju, to daru nevienam neredzot, spējot tikt galā pašas spēkiem.

Arī ar šo - savu otro meitiņu - strādāju un savu prātu nodarbināju katru dienu, apceļoju Eiropu, piedaloties vienreizejā projektā, palīdzot organizēt "Nāciju Motokrosu Latvijā". Ar visu lielo punci biju Beļģijā, Anglijā, Somijā, prezentējot šo lielisko pasākumu. Piedalījos arī Latvijas čempionāta posmos motokrosā radot mājīgu vidi mammām ar bērniem motokrosa laikā, kamēr tēti skatās sacensības. Neteikšu, ka bija viegli, bet tas man palīdzeja mazāk domāt par to, kas varētu būt, meklēt informāciju internetā, skatīties komentārus. Tas mani atturēja no sliktām domām un negatīvas informācijas.

Jau tad pamazām plānoju savu biznesu, kurš saistīts ar zīdaiņu drēbītēm, aksesuāriem. Kopā ar mazo Emīliju šo sapni loloju.

Lai arī vīrs sākumā, kad vēl nezināja būs puika, vai meitene, ļoti vēlējās puiku, jo atzina, ka nezināšot, ko ar meitenēm darīt, ļoti priecajās, kad meitiņu paņēma pirmo reiz rokās. Emīlija piedzima 35.grūtniecības nedēļā, nedaudz par ātru, kas arī radīja mūsus satraukumu un stresu, jo baidījāmies, vai viss būs kārtībā.

Skaistā, mierīgā rudens svētdienā mūsu "Jūras zvaigzne", kā viņu sauca māsistabā, ar ķeizargrieziena palīdzību ienāca mūsu ģimenē. Lai arī maziņa ( 47cm un 2,5kg), bet vesela. 

Mēs riskējām un pretēji ārstu ieteikumiem, prognozēm, sagaidījām savu mazulīti, kurai nu jau pus otrs gadiņš, pamazām mēģinam iejusties bērnudarzā. Emīliju mīļo un lutina gan vecākais brālis Kristers ( 13 gadi), gan lielā māsa Virdžinija ( 7 gadi), jo mamma mājās atļauties sēdēt nevar, mamma aktīvi darbojas, audzina bērnus un ir realizejusi savu otru sapni, riskējot ar savu laiku un finansēm, uzsākusi biznesu. Esam atvēruši skaistu, jauku, mīļu ģimenes veikaliņu ar zīdaiņu aksesuāriem, drēbītēm un radot savu ViKrEm ( Virdžīnija, Kristers, Emīlija) zīmolu ar jauku un mīļu kolekciju "Ar Latviju sirdī". ViKrEm ir arī pārstāvis EKO zīmolam Baltijā. 

Tādēļ es ieteiktu nebaidīties, dažreiz arī riskēt, jo mūsu gadījumā risks attaisnojās, protams, nekad nevar zināt, kas mūs sagaida rīt, parīt, pēc mēneša, pēc gada, bet es nenožēloju, ka riskēju, esmu dzīvē daudz redzējusi, piedzīvojusi - man ir trīs burvīgi bērni, lieliski vecāki un ģimene, kura vienmēr atbalsta, palīdz, pieceļ, ja kādreiz tas nepieciešams, un man tic, ticiet man, tas ir daudz. Priekš manis tas ir daudz - es netiecos pēc dārgiem luksus auto, pilīm Baltezerā, vai zelta ķēdēm ap kaklu, nē, tas mani neuzrunā, man ir citi mērķi un plāni šajā pasaulē. Kādēļ uzsāku savu biznesu? Vēlējos brīvību, laiku sev un bērniem. Algotu darbu strādat man būtu grūti, ņemot vērā to, ka esmu 3 bērnu mamma un manu diagnozi, jo ir dienas, kad nejūtos labi, ir dienas, kad kāds no bērniem slims, ir dienas, kad noteikti jābūt bērnam līdzās, to visu paveikt es nevarētu strādājot no 10tiem-18tiem. Es strādaju tad, kad es varu, kad man to atļauj bērni un veselība.

Tādēļ esmu pateicīga Dievam, ka varu to visu piedzīvot un dzīvot vēl tagad. Acīmredzot, viņam uz mani vēl ir plāni :)

Mīliet sevi un savus mīļos