Kas jāzina par dzemdību darbību

“Dzemdības nav tā situācija, kur der draudzenes pieredze – viņai bija tā, es arī tā gribu –, jo katra sieviete ir unikāla. Turklāt vienmēr jārēķinās, ka arī normālās dzemdībās jebkurā to darbības fāzē var rasties kādas riska situācijas,” skaidro Jūrmalas slimnīcas ginekoloģe, dzemdību speciāliste IVETA IĻJENKOVA. 

Par kādām dzemdībām sapņo topošās māmiņas?  

Mana pieredze liecina, ka viņām vislabāk patiktu nemedikalizētās jeb naturālās dzemdības – tādas, kurās neveic pat medikamentozo atsāpināšanu. Priekš labākas atslābināšanās un paciešamākām sāpēm, tiek izmantoti tādi paņēmieni kā, piemēram, akupunktūra, dažādas elpošanas tehnikas, meditācija, kā arī atbalsta personu: dūlas, vīra, mammas palīdzība. Šo atbalsta personu devumu vērtēju ļoti pozitīvi. Faktiski ar dūlas palīdzību dzemdības var padarīt līdzīgas mājdzemdībām, tikai stacionāra apstākļos.  

Ja dzemdību aktīvajā fāzē ir regulāra kontrakciju darbība, ja topošā māmiņa un bērniņš jūtas labi un nav pat nepieciešama epidurālā anestēzija, par kādu citu iejaukšanos nemaz nerunājot, gan dzemdību vadīšanu, gan arī bērniņa pieņemšanu var veikt vecmāte viena pati. Bērna dzimšanas brīdī, iespējams, viņa pieaicinās ginekologu–dzemdību speciālistu, lai novērtētu pašu dzemdētāju, taču ir stacionāri, kur fizioloģiskas dzemdības tiešām drīkst pieņemt vecmāte viena pati. Protams, jaundzimušā dzimšanas brīdī būs klāt neonatologs, kas ir tikko dzimušo bērniņu dakteris.  

Ja normālu dzemdību darbībā sāk kaut kas ķerties… 

Iespējamība, ka dzemdību darbībā radīsies kas negaidīts, ir ļoti augsta, tāpēc rūpīgi jāseko līdzi mātes un bērniņa stāvoklim. Tad, ja būs vajadzīgi kādi medikamenti, piemēram, oksitocīns, antibiotikas vai atsāpināšana, tas jau būs daktera, nevis vecmātes ziņā. Tāpat, ja sāksies kāda neparedzētas situācijas: asiņošana, bērniņa sirdstoņu izmaiņas, dzemdību darbības vājums, kas var apdraudēt viņa vai mātes veselību, mediķi sāks sniegt atbilstošu dzemdību palīdzību, gan ar medikamentiem, anestēziju un tādām manipulācijām kā, piemēram, epiziotomija (starpenes iegriešana) vai ķeizargrieziens. Par to visu stāstot arī pacientei, jo ikvienai situācijai dzemdības jābūt cieņpilnai, nevis uzspiestai, viņai jāzina par katru gaidāmo manipulāciju. Tas palīdz veidot daudz pozitīvāku komunikāciju un dzemdību pieredzi, labāk noris arī dzemdību gaita un pēcdzemdību periods.  

Vai kādu manipulāciju vai medikamentu izmantošana varētu būt nepamatota un lieka? Manuprāt, tā tas nav, taču ārsti ir cilvēki un dzemdību pieņemšana, to vadīšana ir ilga un ļoti stresaina, kas reizēm var ietekmēt lēmumu pieņemšanu. 

Ko sekošana līdzi dzemdību darbību norisei nozīmē sievietei? 

Latentajā dzemdību fāzē sākas kontrakcijas un izveidojas četrus līdz sešus centimetrus liels dzemdes kakla atvērums. Ir sievietes, kurām šī fāze var paiet, pat daļēji atrodoties mājās, un ir arī tādas, kurām kontrakcijas ir regulāras un sāpīgas, tāpēc viņas dzemdību nodaļā ierodas agrāk.  

Pie četru līdz piecu centimetru atvēruma sākas nākamā – aktīvā dzemdību fāze. Tad dzemdes kakls jau sāk vērties aktīvāk, arī dzemdes kontrakcijas kļūst intensīvākas un spēcīgākas. Pie regulāras dzemdību darbības sieviete paliek uz vietas nodaļā, savukārt vecmāte vai ārsts regulāri novērtē viņas stāvokli – ja sākumā tas bija nepieciešams ik pēc četrām stundām, aktīvajā fāzē tas jādara ik pēc divām līdz četrām stundām. Tas katrai dzemdētajai ir individuāli. 

Ko dara pārbaudē? Noskaidro dzemdētājas pašsajūtu, novērtē viņas un bērniņa stāvokli, izmēra asinsspiedienu, pieraksta kardiotokogrammu, kas ir bērniņa sirdstoņu pārbaude. Tiek arī novērtēts dzemdes kakla atvēruma lielums – tas ārstam palīdz sekot līdzi dzemdību progresam. Pēc pārbaudes sieviete var atgriezties savā palātā vai arī pāriet uz dzemdību zāli. 

Aktīvās fāzes ilgums var būt ir ļoti individuāls, tāpēc nekādus konkrētus laikus šeit neminēšu, jo tas rada pacientēs satraukumu un reizēm viltus cerības. Mēs tomēr vairāk fokusējamies uz topošās mammas un mazuļa stāvokli un adekvātu dzemdību progresēšanu, kas nozīmē, ka ik pēc divām stundām dzemdes kakla atvērumam būtu jāpalielinās par vienu līdz diviem centimetriem. Aktīvās fāzes beigās tiek sasniegts pilns tā atvērums – 10 centimetru.

Kādiem dzemdību riskiem pievērsīsit īpašu uzmanību?  

Tās ir situācijas, kad biežāk un uzmanīgāk vai pat nepārtraukti ir jāveic auglīša sirdstoņu pieraksts, kad grūtniecei ir gestācijas cukura diabēts, preeklampsija (hipertensija), pirmā vai otrā tipa cukura diabēts, sirds patoloģijas, paaugstināts asiņošanas risks, dzemdības pēc ķeizargrieziena, ultrasonogrāfijā konstatēta auglīša patoloģija u.c. Šādos gadījumos dzemdības sauc par augsta riska dzemdībām, un tās noteikti vadīs vecmāte kopā ar ārstu. Parasti jau grūtniecības laikā šādas pacientes tiek rūpīgi novērotas, viņas saņem noteiktu terapiju, speciālistu konsultācijas un dzemdību riski tiek atrunāti ar katru individuāli. Nereti ieteikums ir dzemdēt perinatālās aprūpes centrā.

Protams, arī augsta riska dzemdību norise var būt normāla, bez “aizķeršanās”, tomēr tajās biežāk rodas situācijas, kad ārstam jālieto medikamenti vai pat jāveic  tādas manipulācijas kā bērniņa vakuumekstrakcija vai ķeizargrieziens. Ja kāda situācija apdraud mātes vai bērniņa veselību un dzīvību, dzemdības jāatrisina ātrāk. 

Un kā jūs raksturotu to brīdi, kad bērniņš teju, teju ir klāt?   

Patiesībā pašas dzemdības, kuras noris jau dzemdību zālē, jeb izstumšanas fāze ir samērā sarežģīts un ilgs process, jo dzimstot bērniņa galva saliecas, izliecas, notiek dažādas ķermeņa un galvas rotācijas. Visas šīs kustības ir ieprogrammētas bērniņā, lai viņš varētu piedzimt. Vienlaikus vecmāte vai ārsts uzrauga dzemdības un sniedz norādījumus, ko dzemdētājai vajag ievērot.  

Normāli no pilna dzemdes kakliņa atvēruma līdz bērniņa piedzimšanai jāpaiet ne vairāk par divām stundām pirmajās dzemdībās un ne vairāk par vienu stundu atkārtotās. Epidurālā anestēzija to var paildzināt par vienu stundu. Bet atkal – viss ir ļoti individuāli – viena dzemdēs divdesmit minūtēs, bet kāda cita – divas stundās.

Izstumšanas procesā liela nozīme ir bērniņa guļai – vai tā ir normāla (ar galvu uz leju) vai tūpļa guļa (ar dupsīti uz leju) Taču arī šādi dzimst daļa bērniņu – pasaulē ap trim līdz četriem procentiem – un man pašai arī nācies pieņemt dažas šādas dzemdības. Pēc 36. grūtniecības nedēļas ir iespējams veikt augļa ārējo apgrozījumu, tomēr ne vienmēr tas izdodas. Ja ir tūpļa guļa, lēmums par dzemdību veidu – vai tās būs vaginālas vai ar ķeizargriezienu –, jāpieņem pacientei kopā ar savu ārstu, jo šādu dzemdību vadīšana ir stresaina un riskanta. Pārsvarā gan bērniņiem ir normāla guļa. 

Tad parasti pēc galvas parādīšanās viegli izslīd arī pats ķermenītis. Tādu pašu plikiņu viņu uzreiz liek mammai uz krūtīm, jo šis pirmais tā saucamais ādas–ādas kontakts ir ļoti nozīmīgs gan bērniņam, gan mammai. Tas pierādīts arī zinātniski, tāpēc tagad to īsteno visās dzemdību nodaļās. Ja māmiņa nejūtas ļoti nogurusi, viņa bērniņu uzreiz var pielikt pie krūts. Protams, jaundzimušo uzreiz apskata arī ārsts neonatologs. 

Pēdējā dzemdību fāzē notiek placentas piedzimšana, kas ilgst līdz 30 minūtēm. Pacientei atkal parādās kontrakcijas, ar kuru palīdzību placenta atdalās no dzemdes sieniņām un izslīd laukā. Gadījumā, ja tā ir pārāk stipri piestiprinājusies un nespēj pati atdalīties, tiek izsaukts ārsts anesteziologs, kurš pacientei iedod vispārējo narkozi, un turpat dzemdību zālē ārsts–dzemdību speciālists manuāli to izdala kopā ar apvalkiem. No šīs narkozes atmostas ātri, parasti bez sarežģījumiem. 

Dzemdības beigušās, tomēr vēl divas stundas jāpaliek turpat dzemdību zālē, jo tas ir laika periods, kad var sākties kādi pēcdzemdību sarežģījumi – it īpaši asiņošana. Tādēļ jāturpina novērošana un tikai pēc divām stundām laimīgo mammu kopā ar veselīgo mazuli var pārvest uz palātu. 

Laimīgi un veseli – nu ko vēl vairāk vēlēties?   

Manuprāt, jebkuras dzemdības, vienalga, vai tās bijušas pilnīgi bez jebkādas iejaukšanās, tas ir, piedzīvotas naturālās dzemdības, vai arī sievietei sniegta epidurālā anestēzija vai veikts ķeizargrieziens, uzskatāmas par dabiskām, jo rezultātā ir dzimis bērniņš. Turklāt gribu uzsvērt, ka, tieši pateicoties bieži dzīvību glābjošām manipulācijām un medikamentiem dzemdību laikā, kopš 20. gadsimta vidus mātes un bērna mirstības rādītāji ir strauji kritušies – teju vai 100 reižu. Vērsties pret tiem, manuprāt, ir tumsonība un aprobežotība.