Kas gaidāms, kad gaidāms bērns. Otrais bērns.

Kad pieteicās pirmais bērniņš, mums abiem ar vīru bija tuvu pie trīsdesmit. Tāpēc nolēmām, ka ilgi nekavēsimies ar vēl vienu bērniņu. Lai, gadījumā, ja nu pēc diviem bērniem attapsimies vēl puslīdz normāli (vai, tieši otrādi, galīgi sajukuši) un gatavi trešajam bērniņam, mums vēl būtu tam gana daudz laika. Un ko tad, ja sagribas vēl ceturto, lai mēs visi varam sēdēt karuseļos pa pārīšiem? Jā, jā, te runā naivā viena bērna mamma.

Pagaidām esam tikuši tik tālu, ka mūsu meitiņai aprīlī svinēsim 2 gadu jubileju, bet augustā gaidām ģimenei piepulcējamies ceturto ritenīti. Vecuma atšķirība abiem mazajiem sanāks divi gadi un četri mēneši, kas liekas visai pieklājīgi. Nav pusotrs gads. Jēziņ, man tikko bija tā lieliskā izdevība pavadīt laiku ar pusotrgadnieku. No vienas puses viņa grib visu un tūlīt, no otras – vēl nemāk īsti nokomunicēt, ko tad tieši viņa vēlas. Tad nu parasti izlīdzējās ar saviem paņēmieniem, tēlojot gumiju, ko nav iespējams rokās noturēt vai no grīdas pacelt, taisot tiltiņu jeb vienkārši gāžoties atpakaļ no tās virsmas, kur nu pamanījusies uzlīst, vai, mans favorīts, taisot palēnināto skaļo ģīboni, lēnām guļoties uz zemes, paralēli no visa spēka bļaujot.

Pēdējā laikā Enija iemācījusies skaidri pateikt jā un nē, kā arī nosaukt vārdos savas top lietas (sula, tēja, kaķis, gulēt, banāns, zupa, tur, zīmē un tādā garā), kas ļoti atvieglo mūsu kopdzīvi. Man ir cerība, ka tajā pus gadā, kas mums vēl priekšā, meitiņa vēl paaugsies un kļūs vieglāk ar viņu kaut ko sarunāt. Bet mums priekšā vēl daudz darba. Pirmkārt, viņa joprojām naktī vēlas ūdeni un DAUDZ. Kas nozīmē, ka man pāris reižu naktī jāceļas, lai iedotu viņai padzerties, kā arī vismaz vienreiz naktī jānomaina pamperis. Otrkārt, viņas gultiņa ir tieši blakus mūsējai, kas nozīmē, ka nakts vidū viņa pēkšņi jau ir pie manis, pārgūlusies man pāri sejai. Bet stumt nost pagaidām neesam gatavi, jo viņa krīt no tās gultiņas ārā, pāris naktis jau izbaudīju to prieku meklēt visai neapmierinātu bērnu tumšā istabā pa grīdu. Treškārt, meita podiņā iečurā tikai tad, ja viņa nejauši aizmirst piecelties un pačurāt podam blakus, vēlams uz paklāja vai kādas mantiņas. Par šo gan vēl neiespringstu, jo gan jau kādā brīdī viņa sapratīs to podiņa burvību.

Mazais delveris Enija

Labi, bet ja noņemam fokusu no mana mazā eņģelīša un uzliekam uz mani kā grūtnieci, tad arī šajā ziņā ir daudz atšķirību no pirmās grūtniecības. Ir arī lietas, kas nav mainījušās – tāpat esmu nocīnījusies ar grūtniecības toksikozi, pat vēl trakāku kā pirmajā reizē. Un tāpat varētu aizmigt stāvus jebkurā vietā. Kolēģi jau divas reizes mani darbā ir pamodinājuši. Par laimi, man ir forši kolēģi. Viņi tik nošūpo galvu un pārdomā, vai viņi vispār vēlās bērnus.

Bet kas ir mainījies? Pirmajā grūtniecībā visi ar mani apgājās kā ar jēlu olu, mani pašu ieskaitot. Es tiku lutināta, man deva daudz brīvā laika, kad atpūsties, es varēju iet gulēt sešos vakarā, varēju bez piecām minūtēm desmitos paziņot, ka gribu saldējumu no veikala, un to dabūt. Es necēlu neko smagāku par 5kg, pat veļas mazgāšanas līdzekli ne. Ja bijām vairāki cilvēki, man vienmēr tika labākā guļvieta, ērtākais krēsls, priekšroka uz vannas istabu. Jūs sapratāt, vienreiz dzīvē uzdzīvoju kā kārtīga princese Zeltīte. Toties šoreiz… Šoreiz tas viss izpaliek. Gribu brīvo laiku, vispirms jānoliek bērns gulēt. Un tad jau esmu aizmigusi arī es pati. Gribu atpūsties, varu pagulēt bērnistabā uz grīdas, ļaujot bērnam sevi aplīmēt ar uzlīmēm. Vai mēģināt pa kluso atpūsties darbā, bet jūs jau dzirdējāt, kas no tā sanāca. Gribu saldējumu, pati eju pirkt, kamēr vīrs ar bērnu padzīvojas. Pie reizes pa ceļam uz veikalu arī dabūju savu brīvo laiku. Un ikdienā visu laiku cilāju nevis piecus, bet trīspadsmit kilogramus meitas personā. Un ne jau nu tos mierīgākos 13 kilogramus. Arī citi kaut kā mani vairs neuztver kā kaut ko īpašu, sak, vienreiz tak jau tiki tam cauri, tad jau tiksi vēlreiz.

Es jau varētu uzmest lūpu, bet ko gan tas dos? Man jāpieņem jaunā situācija. Ārprāts, ko es vispār varu sūdzēties, ir taču mammas, kas gaida piekto bērnu un mierīgi tiek galā ar četriem dzīvsudrabiem. Pie tam, man meitiņa iet dārziņā, tāpēc darbā vismaz dabūju pavadīt vairākas stundas pieaugušo sabiedrībā. Tāpēc es tveru tos mirkļus, ko izdodas izbrīvēt sev, bīdu laikus ar radiem, lai atrastu arī kādu laiku divatā ar vīru un, tāpat kā darīju, Eniju gaidot, rakstu vēstules mazajam punča iemītniekam. Iknedēļas piesēšanās pie papīra ar pildspalvu rokās ļauj nolikt malā visu citu un tajā brīdī koncentrēties tikai uz mazo un mani. Otrajam bērniņam laikam gan ir tāds liktenis, viņam netiek viss vecāku laiks, bet tas, ko izdodas izbrīvēt. No otras puses, viņam ir ļoti paveicies, jo viņu šajā pasaulē gaida ne tikai prāvs radu pulks ar mammu un tēti priekšgalā, bet arī vismīļākā, brīnišķīgākā lielā māsa, kura, es ticu, būs mazā labākais draugs un rotaļu biedrs.

Cerams, tāds pats prieks būs arī par lielās māsas lomu

Nu re, tā vietā, lai noplīstu darbā uz galda, pusdienlaikā uzrakstīju šo penteri. Sasniegums!