Kas ar mani notiek? - Nekas īpašs, Tevī tikai aug vēl viens cilvēks

19. Dec 2017, 00:41

Ir 23:20 vakarā un vīna glāze arī ir ar mani. Kapēc vīns, ja jau rakstu kaut ko publisku? Jo rakstīšu par grūtniecību.

Bāla, pavisam neticama, nepārliecinoša otrā strīpiņa grūtniecības testā. Biju pārliecināta, ka esmu sadomājusies un, ka tur nemaz nekāda strīpiņa nav. Vīrs bija naktsmaiņā. Tikai aizsūtiju, ka, man izskatās, ka ir pozitīvs tests, bet tiešām neesmu pārliecināta - vajag vēl vienu. Tā nu pienāca rīts, aizgājām pēc nākošā testa. Atnākam mājās.. domāju.. taisīt tagad vai tomēr sagaidīt rītu, kā parasti iesaka darīt. Protams, ka es neko negaidīju, jo esmu nepacietīga un Toms arī tāds neziņas pilns. Aizeju uz labierīcībām un uztaisu - nepārprotami POZITĪVS! Galvā pārskrien 493383 dažādas domas, satraukumi, laimes stariņi, ilūzijas. OK, eju pie Toma. Nolieku testu Tomam acu priekšā un kā jau baigi tipiskā sieviete, es saku viņam "Es taču teicu, ka ir!". Aizgāju uz guļamistabu, apsēdos gultā un tā sāku raudāt, kā nekad savā dzīvē nebiju raudājusi aiz laimes. Smaidīju,raudāju un sapratu, ka es būšu mamma. Tiešām būšu! Atnāca Toms, apmīļoja mani un tā nu sēdējām divi laimīgi cilvēki mierīgā klusumā, dzirdot tikai manu šņukstēšanu. Ilgi gan tas klusums neturpinājās. Jau pirmajā dienā apspriedām visu, kas un kā būs, ko iegādāsimies. Aprēķinājām, ka būs rudens bērns, visticamāk novembra. Naktī es, protams, nevarēju aizmigt.. domāju, domāju un vēlreiz domāju. Sapratu, ka manī iekšā pamazām attīstās vēl kāds cilvēks, jēziņ! Mēs esam radījuši cilvēku! Sajūta bija tāda, it kā mēs būtu iespaidīgākie supervaroņi pasaulē, kaut gan bērni rodas katru dienu, visā pasaulē.
Pāris dienas pagāja.. teicu Tomam, ka man nezin kapēc liekas, ka būs meita un, ka gribu, lai meitu sauc Mia. Taču, ja būs puika, tad domāsim. Bet kaut kā galvā pat nepieļāvu domu, ka man nebūs meita Mia.
Tad nu pagāja kādas divas nedēļas un es iepazinos ar briesmīgi neciešamajiem rīta nelabumiem grūtniecības laikā. Pirmo trīs mēnešu laikā es zaudēju 7kg no sava toreizējā svara, jo gluži vienkārši nevarēju neko īsti ieest, bija arī vemšana. Vislaik dzēru ūdeni un ēdu kādu ābolu, vai sausiņu. Bija ļoti grūti darīt arī citas lietas, kā piemēram, kad devāmies uz veikalu iepirkt pārtiku, es gāju un tiešām nepārtraukti bija sajūta, ka tuliņ vemšu tepat veikalā, jo nevarēju paskatīties uz ēdienu. Trakākais bija ieraudzīt jēlu gaļu, šausmas!!! un cīnijos ar galvas reiboņiem, ļoti bieži vienkārši teicu Tomam, lai apstājas, tad atstutējos pret viņu un 3 minūtes tā stāvējām, vai citreiz man bija tik slikti, ka gandrīz bļaudama pa visu veikalu, ziņoju Tomam, ka mums jāiet uz mājām tieši tagad! Tā nu tas bija - traki!

Par nelabumiem runājot, spilgti atceros vēl savu lidojumu uz Latviju aprīlī, savā 3.grūtniecības mēnesī.. uz lidostu man bija jādodas ar autobusu 2 stundas. Autobusā man bija tik ļoti slikti, ka es divas reizes vēmu, drausmas! Labi gan, ka bija tualete autobusā, taču īsti līdz tai netiku... visu vācu vēl pēc tam un sēžot netālu no turienes vislaik gaiss atgādināja par manu incidentu. Tajā brīdī es domāju... kapēc man to visu vajadzēja un vai tas beigsies kādreiz.

Bet huh... nelabumi pārgāja aptuveni ceturtā mēneša sākumā. Urrā! Beidzot varēju ēst, haha! Kad nelabumi pārgāja, es sāku vairāk izbaudīt grūtniecību. Gāju pastaigās, vingroju mājās, varēju beidzot gatavot ēst, tātad, iepriecināt vīru.
Tad pienāca grūtniecības 20.nedēļa, mana dzimšanas diena, un tai pašā dienā mums bija jādodas uz ultrasonogrāfiju, kurā visticamāk varēšot noteikt mazā kurkulīša, nu tā mazā bērniņa, kas iekš manis aug, dzimumu. Satraukums lielu lielais, prieks, protams, arī, jo jebkurā gadijumā mana 23.dzimšanas diena jau bija īpaša, taču, bija iespēja, ka tā kļūs vēl īpašāka. Aizbraucām uz slimnīcu.. viss kā parasti, drusciņ rinda, daudz mammas ar vēl mīlīgiem maziem punčiem.. un tad nu pienāk mūsu kārta doties iekšā. Apguļos, ārste iesmērē vēderu ar to auksto un ļumīgo gēlu, un sāk pētīt, kas tad nu tur iekšā notiek. Pasaka, ka viss ir ļoti labi, bez sarežģījumiem. Neko nesaka par dzimumu, tad nu pati jautāju, un viņa atbild, ka neteica, jo domāja, ka varbūt gribam gaidīt līdz dzemdībām, lai uzzinātu kā pārsteigumu. Es uzreiz skaļi saku, ka nē, vēlamies zināt. Un ārste priecīgi saka: "IT'S A GIRL!". Un es jau atkal Tomam saku: "Es taču teicu!!!"

Asaras, protams bira kā tad, tā arī tagad rakstot.. nezinu kā, bet tiešām zināju, ka būs mums meita.Tā nu mana dzimšanas diena kļuva pavisam noteikti neaizmirstama, ne tikai tāpēc, ka pēc tā visa pagatavoju
nepārspējami gardu kūku, bet gan arī šī
iemesla dēļ.

Viss, protams, bija lieliski, bet hormoni. Mīļās topošās mammas, es ceru, ka jums nav tik ļoti crazy tas viss kā bija man.

Un es ļoti gribu jums teikt, ka jūsu vīriem/draugiem ir vēl grūtāk cīnīties ar to visu, nekā jums pašām. Ticiet man, lūdzu. Galvenais šajā visā periodā (ja, protams, tev grūtniecības vidus sākās ar milzīgu hormonu vētru, kura vēl turpinājās diezgan ilgu laiku) ir atcerēties, ka vīrieši ir vīrieši un sievietes ir sievietes. Jā, tava topošā bērniņa tētis var būt saprotošākais vīrietis visā pasaulē, bet jebkurā gadijumā, viņš Tevi nevarēs saprast pa īstam, ja jau Tu pati pat līdz galam nesaproti, kas tieši ar Tevi notiek. Viņš gluži vienkārši nevar iejusties tavā "ādā" un izjust to visu, ko izjūti tu, kad TEVĪ ATTĪSTĀS VELVIENS CILVĒKS!

Man tik tiešām no visas sirds ir ļoti žēl sava vīra, kuram bija pāris mēnešus jāpiedzīvo tas briesmīgais elles dusmu un asaru pūķis, kāda biju es. Un vēl jāpakļaujas visām manām iegribām un jāatrod miljoniem paskaidrojumu par lietām, kuras nemaz nebūtu jāpaskaidro. Kā arī jāatrod miljoniem attaisnojumu par savām it kā drausmīgākajām rīcībām pasaulē, kuras nepavisam nebija ne nosodošas, ne nepareizas, ne drausmīgas vai sliktas.
Ļoti ceru, ka man kādreiz būs iespēja gaidīt otro bērniņu un tikpat ļoti ceru, ka tad pati sapratīšu to visu, ko saprotu tikai tagad, kad viss jau sen izdzīvots. Lielākais paldies manam mīļajam vīram Tomam, jo viņš joprojām mani mīl tikpat ļoti kā pirms iepazinās ar manu hormonu pilno pūķi. Tas tiešām ir apsveicami un es viņu apbrīnoju par to. Takā, apbrīnojiet arī savējos, ja jums ir gājis līdzīgi ar hormoniem, hahaha! :)

Kad biju jau piektajā grūtniecības mēnesī, mēs izlēmām, ka gribam, lai Mia uzaugtu kopā ar suni, jo paši būtu bijuši priecīgi par tādu bērnību. Tādēļ tad mūsu ģimenei pievienojās maza Jack Russel terjiera sunīte vārdā Džīna. Iemīlējāmies visi viens otrā jau no pirmajām minūtēm, kopš viņa tika ienesta pa mūsu mājas durvīm. Bet, tas nenozīmē, ka tam bija tikai pozitīvas sekas, protams. Džīna nemācēja sākumā pat mājās uzkāpt vai nokāpt pa trepēm, kas man, protams, nebija ļoti patīkams, jo visu laiku bija jāliecas un jāņem rokās mazule, tad atkal jāliek zemē. Izklausās jau pavisam viegli, bet ar to vēderu, kas bija man - nebija gan viegli, nepavisam nebija. Tad sākās sunītim periods, kad visu vajadzēja grauzt un spēlēties, tā nu es viņu audzināju un dienu dienā spēlējos, jo enerģijas sunim bija tik daudz, ka līst pār maliņām. Tā nu es uzzināju, kas īsti ir suņu šķirne "Jack Rassell". Bet pie visa pierod. Abas kopā dienu dienā gaidijām, kad Miu redzēsim dzīvē.

Pēc piektā mēneša, jau sākās lielum lielā gaidīšana, kad tad nu tā Mia nāks ārā un varēsim viņu redzēt un sataustīt. Kļuvu arī ļoti neuzmanīga, ar ļoti sliktu līdzsvara izjūtu un ļoti, ļoti aizmāršīga. Atminos kā vienreiz kafijas krūzi ieliku ledusskapī. Kā arī veļasmašīnā ieliku mazgāt tikko izmazgātas drēbes, kas bija izžuvušas un saliktas kaudzītē. Vēl gadijās ļoti nepatīkams gadijums, kad grūtniecības 30. nedēļā es mājās nokritu pa trepēm, kuras mums patiešām ir augstas un diezgan garas. Vēl kā šodien atceros milzīgo šoku ka esmu ļoti sasitusies un liekas, ka viss sāp, jo iekšā milzīgas bailes. Kliedzu pa visu māju, drīzāk pat pa visu pilsētu. Un nekādīgi nevarēju apstāties kliegt un raudāt reizē, kaut gan sāpes jau nemaz ļoti stipras nebija, bet šoks darija savu. Toms mani nomierināja, sapratu, ka viss ir labi. Devāmies, protams, pie ārsta, kurš pārliecinājās, ka viss ir labi. Saņēmu tikai poti, jo pastāvēja iespēja, ka kritiena laikā augļūdeņos kaut kas saskalojās, tādēļ vajadzēja poti, neatceros gan tieši kādu.
Pēc kritiena es pārvietojos ļoti lēni un uzmanīgi un sapratu, ka tās visas izmaiņas grūtniecības laikā ir pavisam nopietnas.

Tad nu jau atceros pēdējo grūtniecības mēnesi. Naktīs gulēju varbūt 2-3 stundas. Jo vislaik domāju kas un kā būs, vai Miai mēs patiksim, vai būsim gana labi, vai nestrīdēsimies, vai mums nevajadzēs kādus īpašus palīgus, jo kā gan mēs visu izdarīsim "pareizi" ar tik mazu zīdainīti. Kā arī neapzināti katru nakti gaidiju, kad tad nu sāksies tās kontrakcijas. Lielākais atbalsts šajā visā bija mana mīļā "Rudens rauši" facebook.com grupiņa, kur vairāki desmiti mammu, kurām mazulīši piedzimuši 2016.gada novembrī, esam kopā jau kopš grūtniecības perioda līdz pat šim brīdim un noteikti būsim kopā vēl ilgi un dalīsimies visās bēdās un priekos, kā arī sasniegumos un vienkārši mīļos brīžos.
Kapēc palīdzēja? Jo mēs, manliekas, gandrīz visu nakti sarakstijāmies mūsu diskusijās. Ticiet vai nē, mēs visas ļoti gaidijām, kad pasaulē ieradīsies tie jaunie mazie cilvēki, kurus tieši mēs iepazīstināsim ar visu jauno.
Katru dienu likās, ka sāksies kontrakcijas un piedzemdēšu, tiešām, pilnīgi katru dienu cēlos un gāju gulēt ar tādu domu. Paredzētais datums sākotnēji bija 18. novembris, vēlāk 11.novembris, taču Mia Emīlija piedzima 12. novembra pēcpusdienā.
Mia Emīlija? Jā! Miai tika dots arī otrais vārds, kad es pavisam nejauši dzirdēju ļoti labu dziesmu iekš Youtube.com, ko dziedāja grupa The Sound Poets, tad paskatījos nosaukumu un tas,protams, bija "Emīlija".