Kas ar mani notiek???

Lielākais jautājums uz kuru šobrīd vēlos saņemt atbildi - kas ir tas, ko šobrīd gribu un kāpēc es to gribu tieši šobrīd! Jā! Esmu gatava ielīst zemē, pacelties spārnos, apskriet pasauli, tikai lai saņemtu atbildi uz šo jautājumu! Laikam jau, ka pati viņu patiesībā zinu, gaidu bērniņu un tādēļ mani ir pārņēmis izmisums, neziņa, izmisums, vienaldzība, laimes sajūta, gandarījums, nosodījums, kauns unvēl milzum daudz citu sajūtu vienlaicīgi.! Viss jau būtu kārtībā, tikai es netieku ar to galā! 

šobrīd jau 13 nedēļu zem sirds ir kāds, kurš pieņems mani, mīlēs nesavtīgi, piedos.. kāds, ko varēšu sargāt, ar ko varēšu lepoties, kurš liks man smieties, raudāt..

Kāpēc tāds izmisums? Laikam iepriekšējās grūtniecības pieredze.. Toreiz, kad bērniņa tēvs atteicās no manis un mazās dvēselītes, sūtot mani veikt abortu, protams, ka viņam nepaklausīju un tad nu biju viena, neviens nezinaja, ka gaidu bērniņu, vien pēdējos mēnešos, kad to vairs nebija iespējams noslēpt saņēmu nosodījumu, un tam līdzigas reakcijas.. klīdu viena, domāju viena, dziedāju zem segas šupuļdziesmas savam lielajam puncim, raudāju, priecājos, baidījos, bet biju laimīga un arī tagad esmu. tomēr...

Lai gan ir pagājuši jau 10 gadi kopš iepriekšējās grūtniecības ar sāpēm, ko izbaudīju pilnībā, nespēju tikt galā šobrīd, kad situācija ir krasi atšķirīga! Man ir ģimene, vīrs, vecāki, visi priecājas, atbalsta, gaida... tikai es meklēju tas vecās pazīstamās sajutas.. to kaunu, to nosodījumu, to vienaldzību.. kurā toreiz jutos tik ērti.. tas bija tik pierasti un pašsaprotami..

Es to meklēju visu laiku, bet es to negribu! Jūtos par to vainīga, nespēju rast prieku, smaids ir rets ciemiņš manā sejā.. Vēlos noslēpties no cilvēkiem, ielīst kaut kur dziļi dziļi un gaidīt viena to lielo brīnumu.. Es šobrīd nespēju pieņemt citu rūpes, saskatu tajās aizspriedumus, liekulību, žēlastību.. uz visu skatos ar aizdomām! 

Varbūt ir kādai , kas līdzīgs bijis, negatīva pieredze, kura neļauj baudīt patīkamo gaidīšanas mirkļus jau tad, kad viss ir kārtībā? Netieku ar to galā! Atzīstos! 

Gribu, lai mazias man puncī jūt, ka viss ir kārtībā, ka viņš ir drošībā tur un arī, šeit, jau pēc pāris mēnešiem, kad satiksimies...