Kāpuriņa laiks

Šķiet apkārtnotiekošais ir kā nebeidzamais stāsts.. Dienas rit uz priekšu, bet tā būtiski nekas nemainās.. 

Kamēr strādāju un pildīju godprātīgi visus savus pilsones pienākumus, nepievērsu uzmanību grūtniecības dienu un nedēļu skaitīšanai. Toties tagad - laiks ir visa epicentrā.. Skaitu dienas, tā it kā tas paātrinātu procesu. 

Domu novēršanai izdomāju dažādas sev nodarbes:

1)grāmatu lasīšana.Atkal esmu kļuvusi aktīva bibliotēkas apmeklētāja un prātamregulāri  tiek sava dienišķā maize. Reizēm grāmata ir tik interesanta, ka kāds mājas darbs paliek nepadarīts, toties grāmata izlasīta. 

2)mājas tīrīšana. Neizpaliekoši esot mājās var atrast tejju vai ik dienu kādu stūrīti, kas ir jāuzkopj. Mani noteikti piemeklējis tas mītiskais sindroms pirms dzemdībām, kas liek teju vai katrai jaunajai māmiņai berzt katru mājas stūri. 

3)šūšana. Neesmu apmeklējusi nevienus šūšanas kursus, tomēr ik pa laikam kaut ko sanāk uzšūt savām un bērna vajadzībām. Process ir fantastisks - no idejas līdz realizācijai. Tas ir viennozīmīgi tikai hobijs, jo apzinos, ka ilgtermiņā nevarētu neko tādu darīt.

4)filmas kinoseansa apmeklējumi kinoteātrī. Dodos viena pati uz tām filmām, kuras vēlos redzēt pati. Pašlaik topa augšgalā "Nameja gredzens". Neiztikt bez epizodēm, kur slēpu acis, jo palika bail, tomēr kopumā - man ļoti patika. 

Vēl pēdējie metri jeb ~3 nedēļas līdz finiša lentai. Dekrēta laiks rit pilnvērtīgi un raibi. Jebkurā gadījumā nav bijusi diena, kas būtu pavadīta vārtoties gultā ar kājām augšā. Kā es smeju - pieradinu sevi, ka ar diviem bērniem šādu brīžu būs krietni mazāk. :)

Lielākā vēlme šobrīd - tā no sirds izgulēties! Tā lai nav nakts vidū kā pūcei jālukojas griestos. Nedaudz mazāka vēlme, bet ne mazāk svarīga - pastaigas svaigā gaisā. Pirms dekrēta ilūzijās sev zīmēju skaistus skatus par savām ilgstošajām pastaigām. Realitātē attapos ar vecākā bērna puņķiem, klepu, temperatūru, kas absolūti nav savienojams ar pastaigām ārā.. Paradoksālākais, ka tieši šogad slimošana mūsu ģimenē ir izteikti spilgta. Man "patīk" apkārtējo ieteikumi - turēties pašai un nesaaukstēties. Bet kā lai nesamīļo mazo cilvēkbērnu, ja viņam ir slikti? Smieklīgākais, ka to saprot arī viņš - nesen ieminējos, ka arī man ir jādzer tēja ar medu, jo sāp kakls. Uz ko sekoja atbilde: "Tas viss tev no manis, jo tu mani mīļo un bučo!" Eh, mīlestībai uz savu tuvāko, slimības nav šķēršļi..

Turpinām gaidīt mazā taurenīša ierašanos mūsu ģimenē...