Kad sirsniņa pukst pavisam klusiņām

Šoreiz stāsts būs par manu ļoti labu darba kolēģi, kuras pieredze iedvesmoja mani cīnīties par manu mazo mazdēlu.

BĒRNAM SIRSNIŅU NEDZIRD, tur nekas nebūs, ir jāveic tīrīšana.

Tas skanēja kā spriedums, kas nav pārsūdzams. Viņa sēdēja uz gultas malas un rokas pašas stiepās pēc mantām. Lēnām viena manta pēc otras tika saliktas somā. Nē, es tik ilgi gaidīju, tas nevar būt, viņa vēl un vēl pie sevis atkārtoja. 

Brauc man pakaļ, es braukšu mājās, viņa nolika klausili. Tūlīt atbrauks vīrs un es braukšu mājās. Es zinu, es jūtu tevi, tu esi man zem sirsniņas un tas, ka viņi tevi nedzird, nenozīmē, ka es tevi nedzirdu.

"Vai Jūs saprotiet, ko darāt. Jūs tādā gadījumā  par sekām uzņematies atbildību pati".... ārste nokliedzās vēl pakaļ, kad viņa kopā ar vīru pameta slimnīcu.

Aizmigt nav iespējams, bet ja nu tomēr, ja nu tas ir viss. Neko viena nedēļa nemainīs, pēc nedēļas iešu pie ārsta atkārtoti......

Tagad, kad kopā ar abām meitenēm ejam no darba, skatos un priecājos, ja ne mammas ticība, spēks un pārliecība, mazās princesītes nebūtu. Tapēc, kad problēmas sākās manai meitai grūtniecības 15. nedēļā, es braucu viņai līdz un staigāju kopā pa kabinetiem, arī uz sonoskopiju. Es katru ārstu vārdu pārbaudīju pie savas ārstes un ja, es kaut uz brīdi paļautos tikai, uz to  ko man teica slimnīcā, mana meita būtu desmitā no deviņām, kas to dienu laikā zaudēja savu mazulīti.

Kas ir par iemeslu tādai attieksmei- vienaldzība, paviršība, ikdienas rutīna, nezinu, man vienā tādā sarunā minēja par "dabīgo atlasi". Tapēc nopietni pieejiet savai grūtniecībai, jautājiet ārstam, neatbild, meklējiet citu ārstu, kamēr atradīsiet to īsto, kam varēsiet piezvanīt arī naktī un brīvdienās. Sargājiet sevi un savu mazo dzīvībiņu.