![[BEZsaistē] Rasa Vītola](https://maminuklubs.lv/media/cache/09/fa/09fa705b892c55236f9a33e9c225a64c.png)
18.04 18:15-20:45
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Raksta pirmavots - blogs [BEZsaistē]
--
Sen nav bijis raksts par punčošanos… Laikam jau nebija tik aktuāli vēl, jo nešķita nemaz, ka tas viss notiek realitātē, tāds kā nomoda sapnis. Bet tās sajūtas, kad mazs bebuks iekšā dziļi, bet tik sirsnīgi pieklauvē, ar katru dienu dod arvien jaunu enerģiju un prieku. Un jūtu, beidzot sāk virmot domas arvien biežāk, ko labprāt ieliktu arī blogā.
Vai tiešām jau trešais trimestris? Sākas mazie uztraukumi. Vai paspēsim sagatavoties laikus? It kā jau 33.nedēļa, bet es pat somu vēl neesmu sākusi krāmēt. Drēbīšu kalns gan tiek mazgāts un vīrs vakar pieķērās pie plauktu sagatavošanas, lai mūsu sienas skapī rastu papildus vietu bebīša lietām. Varēs sākt pletēt un locīt.
Šķiet šobrīd pašai aktuālāk ir paspēt vēl tās lietas, ko visticamāk būs daudz grūtāk darīt, kad mazulis būs klāt – pablogot, pameldrot, sagatavot Albertam un Viesturam radošos darbiņus. Gan jau paspēšu vēl bebukam visu sakārtot, kā nekā, vēl garas (!?!) 7 nedēļas. Cerams.
Klusu domāju. Kas ir tas, kas šoreiz ir citādāk. Nejūtu tādu eiforiju kā gaidot Albertu, neesmu tik nepacietīga kā ar Viesturu. Tomēr… esmu daudz pārliecinātāka par sevi, par mums kā ģimeni. Esmu mierīgāka. Esmu drošāka. Nav vairs 101 jautājums par grūtniecības norisi, viss šķiet tik pazīstams. Turklāt esmu mierā, ka viss, kas notiek ar manu ķermeni – fiziskās izmaiņas, sajūtas, emocijas – tam visam tā jābūt.
Var teikt, ka tikai šoreiz es reāli sāku izbaudīt to, kā tas ir būt grūtniecei. Kas zin, varbūt pēc mēneša es dziedāšu citu dziesmu un lūgšos, kaut mazulis jau būtu piedzimis. To mēs vēl redzēsim.
Bet šobrīd es lēni plūstu un prātā gatavojos lielajai dienai. Par drēbīšu kalniem un pričendāļu sagādēm man pat svarīgāk šķiet – būt mierā. Būt gatavai un samierināties ar to, ka sāpēs, ka būs grūti, ka nebūs vairs kā agrāk, ka viens mazs kunkuliņš būs atkarīgs no manis, ka priekš diviem lielākiem bērniem un vīra būs daudz grūtāk rast laiku 1 pret 1. Ka būs jāpielāgojas. Atkal.
Censties izslēgt bailes, par kurām pat prātā nenāca ne doma, kad gaidīju abus vecākos dēlus. Vai tiešām būs tik biedējoši un grūti pirmos mēnešus, kā bija pēc otrās grūtniecības, vai kritīs širmis pār acīm? Vai būs tā melnā bedre, kurā uz laiku biju pazudusi. Un ja jā, tad vai man vairs būs spēka tikt no tās laukā.
Tai pat laikā cerība. Cerība, ka es kļūstu katru dienu stiprāka un pārliecinātāka par sevi. Cerība, ka mēs kā ģimene nepiekāpsimies grūtību priekšā, kas nāk. Cerība, ka bērni brālīti labi pieņems, jo īpaši Alberts – ka visu šo lietu uztvers mierīgi. Cerība, ka varēšu sasparoties tiem mazajiem sapņiem, kas man palikuši un ka izdosies tos realizēt, kaut būsim jau 5.
Mīlestība. Tas nav vairs tā. ‘Uķi, puķi – ES TEVI MĪLU!!!’ Tas ir tā dziļāk. Līdz iekšas rauj ārā. Tā, ka saproti sirds plešas, lai būtu vairāk vietas. Atcerieties to Ziemassvētku filmu par Grinču – zaļo briesmekli, kas viens dzīvoja izgāztuvē, augstā kalnā? Kad viņa sirds pletās, viņam sāpēja. Sāpēja tik ļoti, jo mīlestība jau nenozīmē tikai prieku vien. Tā ir gan pieks un rūpes, gan pārdzīvojumi un skumjas, kad esi gatavs pēdējo atdot, lai tam mazajam ķiparam tur iekšā viss būtu labi, lai neviens no mīļajiem un tuvajiem nezaudētu kaut kripatu no tās. Kad esi pārlaimīga, kad ir dota tāda iespēja – būt mammai.
Filozofēt un domāt var daudz, tomēr lielu daļu nosaka arī gaidību laika ikdienas puse. Sev par brīnumu, dažas dienas atpakaļ sapratu, ka zābakus vairs kājās stāvot uzvilkt vis nevarēs. Un dusma par to. Maza, bet ir. Kapēc tas puncis tā traucē? Kapēc nevaru kā parasti un ērti – ‘žiks’ kāju iekšā, pieturi ar roku un “Čau, Rasma!”, laidies dzīvē. Nē, tusnī uz krēsla un stūķē kājeli zābakā purpinādama. Citi smietos par tādiem Karlsonīgiem izgājieniem, bet man mazā dusma. Vai tas, ka naktī vairs nemaz nevar ērti uz muguras, vēdera izgulēties. Pozicionēju sevi spilvenos kā vien māku, bet no rīta jūtos tā, ka visu nakti būtu ballēts pa Vecrīgu. Sāku just, ka esmu arī kļuvusi māāāāzdrusciņ neveiklāka. Diezgan bieži aizķeras kāja, vai uzgrūžos kādam. Kā tāds klink-klank klauniņš rotēju uz priekšu.
Bērniem liels prieks, kad ir tā iespēja sajust, ka vēdera iekšienē mazs bebuls spārdās. Viesturam acis atplešas neticīgā smaidā – ”Viņš kustās! Tev nesāp?” Un mani šie mirkļi tā uzlādē. Stāstīt Viesturam par bebi puncī un vērot tās reakcijas un uzklausīt jautājumus. Cik viņš šo lietu uztver organiski. Es necenšos neko skaistināt, nestāstu muļķības, ka stārķis bērnu kāpostos atstājis vai tā. Reāli. Bebis ir puncītī. Punkts. Mamma brauks uz slimnīcu un bebis piedzims, un būs ārā. Nē, nevarēs uzreiz spēlēties. Būs sarkans un brēks, bet būs ļoti, ļoti mīļš arīdzan. Par laimi mans mazais, ziņkārīgais mērkaķēns Džoržs vēl neieslīgst detaļās un man nav jāiespringst skaidrojot, kā bebis tur nonāca, kā notiek pats piedzimšanas process, utt. Alberts. Bebis – rāda uz vēderu. Bebis – rāda uz bildi. Punkts.
Emociju kokteilis šoreiz ir krietni lielāks. Brīžam esmu tik pozitīvi noskaņota un priecīga, bet te atkal 10 min laikā esmu spējusi pārvērsties par īgnu rūgumpodu, kuram “VISS IR SLIKTI!!!” Un ja ne slikti, tad skumji. Paraudu drusciņ. Darbojos tālāk. Prieks vismaz, ka rodu lietas, kas uzlādē un iepriecina, gan manu radošo garu paēdina, gan emocionālo stāvokli uzlabo. Jo īpaši, ka ir Ziemassvētku laiks. Varu cakināties pat bez īpašām atrunām, jo šobrīd jau nav nekas neierasts darināt un karināt māju pilnu ar grabšķīšiem.
Par dzemdībām īpaši nedomāju. Kaut kāda klape vēl virsū, domājams nāks vaļā tad, kad laiks būs tuvāk. Tagad – būs jau labi. Kārlis būs blakus, vietu kur braukt esam noskatījuši/norunājuši. Tik somu jākrāmē. Ko lieki stresot.
Blogā top adventa kalendārs, kas aizņem ļoti lielu daļu mana prāta. Esmu burās. Jaunas idejas, kā un ko labāk darīt mājās darbojoties ar bērniem. Un tas, ka varu šis lietas/ idejas dot bērniem rotaļām un redzu to atdevi arī no viņiem. Ka patīk un aizrauj. Jo vairāk daru, jo vairāk rodu pārliecību, ka, ja vēlas, mājās tik daudz vecāki var iemācīt saviem bērniem. Un paldies ikvienam, kurš uzraksta, apjautājas un iedrošina. Prieks, ka manis rakstītais saista un interesē.
Un tomēr. Es ceru, ka pēc Ziemassvētkiem iestāsies miers. Lai līdz galam varu izbaudīt šo laiku, jo pagaidām vēl neticu, ka vairs piedzīvošu šādu radīšanas brīnumu sevī.
