Kad jau dzimst gaidāmā bēbīša vienaudži

Visu šo gaidību laiku ir šķitis, ka lielā satikšanās diena vēl ir tālu. 7 mēneši, tad 5, vēl trīs, vēl jau līdz vasaras beigām.. pat ziņas par mēnesi lielāku mazulīšu dzimšanu nelika skriet pārbaudīt dzemdību somas saturu, bet, kad teju vienlaikus piedzimst divi steidzīgie bēbīši ar identisku termiņu manējam, sajūta ir visai dīvaina.

Tā kā mazo brālīti jau mājās gaidīs lielā māsa, izpaliek sajūta, ka vajag visu un “ka tik kaut kā nepietrūkst”. Ir pierādījies, ka bez daudz kā var iztikt un gatavošanās ir daudz mierīgāka. (Ceru gan, ka tas neatspēlēsies pussakrāmētā dzemdību somā.) Toties tā kā bērnu pirmie dzīves mēneši iekrīt pilnīgi pretējos gadalaikos, tad atkal jāpiedomā par drēbītēm, jo iepriekš vasarā aktuālie meiteņu īspiedurkņu bodiji dēlam ziemā nebūs pats vajadzīgākais apģērbs.

Jāatzīst, ka trešais trimestris un šīs vasaras karstums ir briesmīga kombinācija - ja citkārt gribas darīt visu un uzreiz, tad tagad brīžiem galva ir tik dulla, ka nespēju pat izplānot darāmo darbu sarakstu. Un es esmu no tām, kam tīri labi patīk karstums.. bet, acīmredzot, ne grūtniecības pēdējos mēnešos.

Lai arī mazulītis ir auklēts pirms diviem gadiem, kas nemaz nav tik sen, atkal liekas, ka neko nesaprotu no bēbīša aprūpes. Kā vispār turēt tik maziņu kunkulīti? Kā saģērbt, kā labāk novannot? Kā es nolikšu gulēt ABUS bērnus? Skatos uz mazuļa drēbītēm un domāju - vai tiešām arī mana lielā meita bija tik maziņa? Un, cik neticama kādreiz šķita doma par bēbīša satikšanu, kad gaidīju pirmo bērnu, tik neiedomājami arī tagad šķiet fakts - drīz viņi jau būs divi. Daudzbērnu mammas, vai šī sajūta kādreiz pāriet, gaidot jau trešo vai ceturto? :)

Pagaidām mēs vēl gatavojamies, bet lielā satikšanās nāk aizvien tuvāk. Līdz tam es joprojām brīnos par mazmazītiņajām drēbītēm, kur jāietilpst brālītim, lielā meita paijā un dod bučas puncim, kura iemītnieks drīz parūpēsies par jauniem sirmiem matiem, negulētām naktīm un smieklu krunciņām manā sejā.