Kad divi pārtop par trīs

Sveikas esošās un topošās māmiņas!

Ir pagājis krietns laiciņš, kad pēdējo reizi ko rakstīju, tagad, kad pārvākšanās un iekrārtošanās darbi ir garām ir pienācis brīdis padalīties savās pārdomās!

Mūsu mazajai princesei nu jau ir gandrīz 31. nedēļa, esam jau krietni izaugušas un sākam lēnām gatavoties lielajai satikšanās dienai. 

Tākā mūsu princese ir mūsu pirmais bērniņš, mēs sākam apzināties, ka mūsu dzīve mainīsies, ka vairs nebūsim divi vien. 

Noteikti katrā ģimenē, kurā ir gaidāms pirmais bērniņš iezogas šī doma un apziņa, protams, arī ģimenēs, kurās ienāk otrais vai trešais, vai ceturtais bērniņš, rodas apziņa kā mainīsies viņu visu dzīve. Bet šoreiz, vēlos padalīties savās pārdomās tieši par pirmā bērniņa ienākšanu ģimenē un labprāt dzirdētu Jūsu domas un pieredzi. :)

KAD SĀKĀM DOMĀT PAR BĒRNIŅU

Katra pāra dzīvē pienāk brīdis, kad sākas runas kā būtu, ja mums būtu bērniņš. Sākas domas par to vai esam gatavi, vai varēsim sniegt mazulītim visu nepieciešamo, gan materiālā, gan garīgā ziņā. Manuprāt svarīgākais ir tas, lai bērniņu vēlas abi vecāki un abi jūtas tam gatavi, partneris nevar just šaubas vai nedrošumu, jo tas ir visbiežākais strīdu iemesls. Daudzi pāri pirms bērniņa ieņemšanas cenšas visādi atīrīt savu organisumu, arī mēs nebijām izņēmums, mums bija svarīgi, lai bērniņš saņem tikai to labāko, vīrs atmeta smēķēšanu, es pārtraucu dzert hormonālās tabletes, kuras lietoju ilgus gadus un sāku dzert folskābi. Jau palēnām sākām aptvert, ka vēlamies, lai mūsu ģimenē ienāk bērniņš. 

BRĪDIS, KAD LIKTENĪGAIS TESTS RĀDA DIVAS STRĪPIŅAS

Bija pagājuši vien 4 mēneši, kad nolēmām neizsargāties, bija augusts, mūsu mazā princese pieteicās septembrī. Turot rokās liktenīgo testu, sapratu, ka nu jau vairs neesam divi vien. Atceros mūsu abu sajūtas, tās bija neaprakstāmas, sākumā pat nespējām noticēt, jo nebijām gatavojušies mazo jau tik ātri sagaidīt pie mums, bet noteikti bijām (esam) laimīgi. Kādas bija Jūsu sajūtas, kad ieraudzījāt savu liktenīgo testu, kā paziņojāt otrajai pusītei? :) Runājot par manu pieredzi paziņošanā, tas nenotika, kā biju ieplānojusi, tas bija vienkāršs telefona zvans vīram uz darbu, jo nespēju nociesties līdz brīdim, kad vīrs atgrieztos mājās. Katrā ziņā, ar otro bērniņu, izplānošu to tā kā vēlējos. :)

GRŪTNIECĪBA

Lūk, priekšā 9 mēneši gaidību laika, laiks, kurā sākas pilnīga apzināšanās, ka mazais drīz vien ieradīsies un gulēs mūsu rokās. Šajā laikā emocijas ir ļoti spilgtas, gan topošajai māmiņai, gan tētim, jo ir tik daudz jauna, ko piedzīvot kopā, pirmais kopējais USG, pirmās mazulīša kustības, punča augšana, pirmo drēbīšu, pūriņa iegāde mazajai atvasītei, kopējie, nepamatotie uztraukumi un daudz, daudz kas cits. Tas tomēr ir tik fantastisks un superīgs laiks, tas tik ļoti satuvina. Brīdis, kad mazā tētis skūpsta tavu punci, runājās ar bērniņu, palīdz sasmērēt punci ar  eļļu vai krēmu, tas ir ļoti īpašs un intīms brīdis, brīdis, kurā es iemīlējos savā vīrā vēl stiprāk. Ik pa brīdim, protams, iezogas bailes, it īpaši, tad, kad tuvojas lielais brīdis, bet neuzskatu, ka tas ir slikti, jo viss jaunais mēdz mūs biedēt, bet neesam ne pirmās, ne pēdējās, kas iet un izies cauri šīm skaistajam posmam, pēc gadiem tam ies cauri mūsu bērni.... Uhh, cik tomēr dzīve ir skaista un brīnumu pilna!

LIELĀ SATIKŠANĀS

Jūti pirmās sāpju pazīmes, saproti, jā, tas brīdis klāt, drīz mans mazulītis gulēs man uz vēdera un pār seju līs laimes asaras... Mazā tētis ar asarām acīs pirmo reizi paņems rokās savu mazulīti.... Jā, iespējams es parāk daudz skatos romantiskās filmas un šāds ir mans uzskats, kas ir izveidojies par dzemdībām, protams, nerunāsim par laiku, kas jāizdzīvo līdz bērniņa uzlikšanai uz mūsu vēdera... Ziniet, par šo fāzi es varēšu pastāstīt vēlāk, kad būšu satikusi savu mazulīti un izgājusi tam visam cauri, jo tagad vienīgais pēc kā varu vadīties ir internets un citu māmiņu pieredze, bet mēs katra zinām, ka esam unikālas un katras dzemdības ir īpašas un atšķirīgas!  :)

Mīļās mammas un tēti, tā ir dieva dāvana, kas skraida pa māju vai kņudina mūs puncī, gaidot lielo dienu. Mums daba ir devusi tādu pasakainu iespēju kļūt par vecākiem, lai vai cik bieži liekas, ka ir grūti, šī apziņa, ka esam vecāki un cik ļoti mūsu bērni mūs mīl spēj izdzēst visas bažas un raizes. Mēs esam un būsim paraugi saviem bērniem, es novēlu, lai šī mīlestība ir stiprāka par jebkādu strīdu vai neapdomīgi izteiktu vārdu, jo mēs taču vairs neesam divi vien! :)

*Pārbaudījumi ir tie, kas padara dzīvi interesantu, un to pārvarēšana piešķir dzīvei jēgu. – Joshua J. Marine