Kā mēs satikāmies ar mūsu meitiņu.

Mūsu skaistā satikšanās ar mūsu meitiņu Elizabeti notika vien nesen pirms 6 medēļām.
Zin;aju ka vēlos lai piedalās arī tad kad dzims mūsu meitiņa, tāpēc devos uz kursiem par ģimenes dzemdībām. Diemžēl tiku tikai uz vienu lekciju, bet tas manu prieku nemazināja. Gaidīju kad notiks mūsu satikšanās. Tuvojās dakteres noliktais termiņš. Nekas neliecināja ka mazā vēlas dzimt. Mēģināju iet garās pastaigās , pat izstaigājos pa mežu lasot ogas pašas priekam,bet mazā spītīgi sēdēja man puncī. Pienāca 41 nedēļa un bija jādodas pie dakteres. Mani pārbaudīja, paklausījās tonīšus. Un saņēmu nosūtīju uz ierosināšanu. Manī bija tāds miers, jo ar nepacietību gaidīju mūsu tikšanos. Devos mājās pēc kofera , iesēdos trolejbusā un uz Dzemdību namu prom. Uzņemšanā nopētīja manus papīrus un jau gribēja sūtīt mājās , bet nolēma sūtīt augšā uz nodaļu. Pēc apskates secināja ka nekas nav sācies un tiku pie ierosināšanas pulverīša. Sākumā likās ka kaut kas pavelk, bet īstas sāpes vēl nejutu. Ik pa laikam klausījās tonīšus un papildus arī pulverīši. Ap 6 šiem vakarā jūtu ka vilkšanas vietā parādījušās sāpītes. Sēžu uz bumbas , ko atradu palātā. Ap 22 mani vēlreiz apskata daktere uz krēsla, esot 2 pirkstu atvērums, bet lēni notiek process. Es pie sevis nodomāju ka tik nestimulē, bet šoreiz nolemj pārdut ūdeņus. Brīdina mani ka būs sāpīgākas kontrakcijas, bet process būs ātrāks. Es piekrītu. Tieku līdz palātai, o, nu jau jūtu stiprākas sāpes. Vairs neskaitu intervālu sēžu uz bumbas un elpoju.  Sazvanu vītu lai brauc šurp , jo drīz vedīs mani uz Dzemdību zāli. Mani ved augšā.Pa ceļam izelpoju sāpes kas kļūst spēcīgākas. Kamēr eju manas mantas jau aizvestas , bet es pa ceļam atkal pārelpoju sāpīti un kāda cita vecmāte mani ieraugot nosaka "Pirmo reizi redzu ka ar tik mazu somu brauc dzemdēt."Mani tas smīdina,. Bet viņai paskaido ka manas mantas jau tika aizvestas uz istabiņu. Iekārtojos, gaidu vīriņu. Pieliek mani pie toņiem un jau arī vīriņš ir klāt. Uzreiz sajūtos labāk. Elpoju sāpes. Sāpes kļūst stiprākas,no vecmātes piedāvātās  EA , es atsakos. Pasatās toņus esot labi, tos noņem. Guļu uz muguras , nevaru atrast piemērotu pozu. Nevaru vairs vienākrši izelpot sāpes tad sāku kliegt āaa... Palūdzu, vīram prasu lai man pamasē muguru, viņa roku neatlaižu. Nē nav ērti , izdomāju ka gribu piecelties karājos vīram kaklā, ir labāk kā guļot. Pēkšņi izdomāju ka gribu dušā. Iekāpju dušā un sēžu uz bumbas , sākumā lēju pati ūdeni, bet tad lūdzu lai to dara vīrs. Kad pavadīju dušā apmēram 15 min, jūtu ka kontrakcijas paliek nedaudz citādākas un jūtu spiediena sajūtu. Kāpju ārā no dušas un saprotu ka gribas spiest. Izsaucu vecmāti. vīrs vēl iziet pretī. Liek kāpt uz galda, knapi tieku uz galda un vecmāte tik uzsauc man nespied. Viņas ātri sakārto galdu un beidzzot varu spiest. Viena ,otra kontakcija, ssss.'.... un spiežu ... un mazais siltais kunkulītis tiek uzlikts man uz vēdera. Dzirdu meitiņas pirmo brēcienu. Vecmāte apstiprina ka piedzimusi meitiņa. Vīram saku skaties mūsu meitiņa . Vīram redzu asaras acīs, viņš iedod man buču uz pieres un nosaka:" Paldies tev... ". ;Soreiz izbaudīju savas dzemdības un nebiju nomocīta, jutos spēka pilna. Biju priecīga un pateicīga ka arī šoreiz vīrs man bija blakus un atbalstījaun bija kopā ar mani.
Meitiņa izvēlējās piedzimt 22 jūlijā. Un sākotnēji viņai gribējām likt vārdiņu Marija, bet tā kā tad viņai būtu vārda diena un dzimšanas diena vienā dienā nolēmām ka viņu sauksim par Elizabeti.