Kā mēs meitu satikām

elionoreli
elionoreli 11. janvāris 2017 22:14
281

Pienākusi arī mana iespēja, padalīties ar savu dzemdību stāstu. Patiesībā, man tīri labi patīk par to runāt, bet noteikti ar attiecīgo klausītāju, jo ne katram to vajag un ne katru interesē tik intīms stāsts iz dzīves. Lai vai kā, atceros, ka gaidību laikā ar interesi lasīju dzemdību stāstus. Lasīju un raudāju, neatkarīgi no tā vai tie bija par vieglu tikšanos ar bērniņu, vai ne tik vieglu.

Mana, es pat teiktu - mūsu - grūtniecība noritēja ideāli. Tiešām, analīzes perfektas, mans svars - pa franču modei, pati skaista, ziedoša, plaukstoša. Grūtniecības beigās daktere mani iedrošināja, sakot, ka "te izskatās pēc vieglām dzemdībām". Jāpiebilst, ka ķermenis mani jau no kādas 18.nedēļas sirsnīgi trenēja ar Brekstona - Hiksa kontrakcijām. Ar laiku pie tā pieradu. Varbūt ķermenis pārcentās.

Noliktais dzemdību datums mātes pases ierakstos variēja nedēļas ietvaros. Par galējo datumu tika pieņems 15. oktobris. Nedēļu pirms tā saķēru baisu auss iekaisumu un nedēļu tiku uzsēdināta uz "vieglajām" antibiotikām. Sarunāju ar meitiņu, ka tiksimies 17. datumā, kad antibiotikas būs noliktas malā. Un precīzi sarunājām.

Apmēram trīs dienas pirms mūsu sarunātā datuma mani pārņēma liels miegs. Ne tāds kā nogurums, bet tiešām - lāča miegs. Principā, visu laiku gulēju, pamodos, lai kaut ko uzēstu, padzertos. Pilnīgi pretēji tam, ko biju salasījusies par pirmsdzemdību enerģijas pieplūdumu. Pirmdienā, 17. oktobra rītā pēkšņi pamodos ļoti moža un enerģiska, likās, ka visi grūtniecības grūtumi ir kā ar roku atņemti, antibiotikas izdzertas, auss praktiski vesela. Bet kaut kā vēl neticēju tam, ko jutu kaut kur zem tās prāta daļas, ko apzinos. Uztaisīju vannasistabā kārtīgu spa kūri, izmazgāju matus, sakopu nadziņus. Saidīju mājās vīru ar siltām pusdienām. Ik pa laikam sajutu nebijušas sāpes muguras lejas daļā, bet joprojām novēlu to uz viltus trauksmi. Pulkstens bija apmēram 15.00, kad "nokačāju" kontrakciju uzņemšanas aplikāciju. Hmm, starp sāpēm apmēram septiņas minūtes. Bet joprojām apziņa bloķēta, neskatoties uz to, kas mācīts kursos vai izlasīts grāmatās. Zvans no mammas. - "Kā jūties, ko dari?" - "Hmm, nezinu, em, tādas savādas sāpes muguras lejas daļā.." - "Laiku uzņēmi?" - "Nu.. Apmēram septiņas minūtes starpā.." - "Zvani vīram! Un ātri! Lai tev veicas, mīlulīt!" Pamazām kļuvu gurdena kā apaļa kaķe, gribējās ierausties mīkstos palagos, neviena nemanītai, līdzīgi, kā to darīja mūsu kaķene, kad tai atnesās kaķēni. Negribējās nevienam zvanīt, nekur braukt. Tomēr saņēmos un zvanīju vīram, teicu, lai brauc mājās no darba, laikam kaut kas sācies, vēl atvainojos, ja nu viltus trauksme. Kad vīrs iebrāzās dzīvoklī, es lēnām staigāju apkārt, brīžiem stutējoties pret sienu, sāpes bija lipīgas un smagas, nāca un gāja kā viļņi. Vīrs satraukts, prasa, ko darīt, kā es vēlos, kas lai mūs aizved (mums tobrīd nebija auto), saka, ka jābrauc, atgādina, ka kursos teica, ka jābrauc jau, ja starpā 10 minūtes, bet man jau apmēram 4 - 5. Zvanam vīra mammai, viņa ātri vien ir klāt, nesam ārā manu dzemdību somu, es vēl pagūstu kaķim iebērt dubultā barību un ūdeni, sak', nevar jau zināt, kad atgriezīsimies. Vīrs tik nosmej un saka, ka ja es būtu viena, gan jau vēl kaķa kasti iztīrītu un pūkaini saķemmētu.

Pulkstens jau apmēram pieci, esam uzņemšanā, mani iztaujā, atvērums - 1 cm, vēl daudzi jautājumi, spiediens, sāpju viļņi nāk un iet, liekas, ka man īsti netic, ka viss notiks drīz, bet sūta uz pirmsdzemdību palātu. 

Esot palātā mana apziņa jau peld arvien tālāk un tālāk prom. Balstu sienas, kontrakciju starplaikos cenšos lasīt grāmatu, neko nesaprotu, apsveicu draudzeni dzimšanas dienā un saku, ka varbūt ietrāpīsim viņas datumā. Vīrs kaut ko ik pa laikam saka, es vairs neklausos. Toņu klausīšanās. Brīdis, ko pavadu toņu klausīšanās telpā, liekas kā mūžība. Pūšu un elšu. Sāp. Pa muguru daudza kā ar kuvaldu. Savādi, tiešām līdz tam biju iztēlojusies, ka dzemdību laikā jūt sāpes vairāk uz vēderu. Nekā. Man - mugura. Otrajā toņu klausīšanās reizē noiet ūdeņi. Saku vecmātei. Viņa sūta mani uz palātu pārģērbties, ieiet siltā dušā. Dušā ūdeņi turpina tecēt. Rozā, ar nedaudz asinīm. Esmu panikā. Saucu vecmāti. Atnāk ar dakteri, saka, ka viss labi, jāiet skatīties atvērums. 9 cm. Jāiet uz dzemdību zāli. Grūti paiet. Uz kontrakcijām apstājos. Laiks vairs neeksistē, bet liekas, ka ir pulkstens desmit. Vai vienpadsmit. Dzemdību zālē satiekam vecmāti. Brīnišķīga būtne. Apstāsta mūs, kas un kā, vīrs apsēšas pufā, kas mētājas uz zemes, iegrimst Candy Crush telefonā, jo es esmu pateikusi, lai šobrīd liek mani mierā. Kaut kur planēju, stenu, elpoju, lokos un liecos, dzirdu, kā apkārt dzemdību zālēs kliedz "es nevarruuuu!!!", kliedz, it kā žņaugtu, es baidos, baidos, ka arī kliegšu. Bet turpinu stenēt. Sāpes jau sāk kļūt neizturamas (ar katru kontrakciju mans "neizturamības" līmenis aug), vecmāte saka, lai ieeju siltā dušā. Ieeju. Nē, tupu uz zemes, varbūt raudu. Izeju no dušas. Atspiežos pret galdu, jūtu, kā vēders saspringst ap mazo, mīļo ķermenīti tajā - jūtu, ka jāspiež. Saku, lai vīrs sauc vecmāti. Viņa atnāk un jautā - vai kontrakciju starplaikos arī sajūta, ka jāspiež? Nē, liekas, ka nē. Man neļauj nekur neko spiest. Un viss, saspringtā sajūta pāriet, vēderu vairs nejūtu, tikai muguru, nekur nekas nespringst, sāp. Pēc laika nāk vecmāte un aicina mani kāpt uz dzemdību gultas. Skatās un sāk mani vadīt, kuros brīžos spiest/ elpot/ spiest un atkal elpot. Esmu pilna apņēmības. Esmu stipra kā Goliāts. Spiežu, nekliedzu, stenu un elpoju, esmu laba un stipra meitene. Nesanāk. Laiks iet. Vecmāte ir mīļa un laba, atbalstoša. Piedāvā man uz soliņa - nekā. Piedāvā četrrāpus. Nekā. Piedāvā, liekas, simtiem pozu, saka, lai spiežu ar vēderu, lai spiežu kā tualetē, bet viss, es vēderu nejūtu. Spiežu no sirds, spiežu no dvēseles, spiežu no galvas, bet nejūtu. Nejūtu vairs sevi. Liekas, ka manis nav ir tikai mana apziņa un sāpes, paša ķermeņa nav. Vecmāte satraukta, pieliek pie sistēmas, lai atgūstu spēkus. Es nejūtos nogurusi, jūtos tikai izmisusi. Dodas pasaukt dakteri, jo laiku pa laikam raizīgi raudzījusies toņu monitorā un pulkstenī saprot, ka laiku nevar pierunāt. Viņas atnāk un es lūdzu vēl vienu mēģinājumu spiest. Vīrs ir kaut kur blakus, glāsta mani, sniedz padzerties. Spiežu. Vecmāte saka, ka maziņā jau ir tepat, tepat, bet es neļauju viņai nākt ārā. Es nevaru atslābināties. Es saprotu to, bet nespēju sev atzīt. Kaut kur tālumā dzirdu dakteres balsi - "Ķeizaram par vēlu. Vajadzēs vakuumu." Vēl dzirdu kaut ko par zaļiem ūdeņiem, kad tie tādi kļuvuši, kaut ko par mazā labsajūtu. Es saprotu, kāpēc tas viss, bet mani pārņem tādas bēdas un vilšanās - nu nevar būt, ka es nevaru. Mans olimpiskais sapnītis brūk. Tiek pielietota vakuuma ekstrakcija un ar diviem spiedieniem maziņā viegli izslīd. Liekas, ka pirmais, ko pasaku ir "cik patīkama sajūta!" Maziņo uzliek man uz vēdera. Tās lielās acis! Tik mīļa un kliedzoša. Mazulīte ir pie manis un viņai viss ir kārtībā, par spīti manam nespēkam, par spīti vakuumam (to, ka vakuuma ekstrakcija pilnīgi nekā viņai nav kaitējusi, noskaidrojam turpmākajā laikā, ko pavadam dzemdību namā), par spīti pasaules lietu kārtībai. Maziņo paņem, apkopj, vecmāte kopā ar nu jau tēti viņu apģērbj. Maziņo iedod man atpakaļ, pieliek pie krūts un viņa kāri piezīžas. Vēl kādas divas stundas pavadam dzemdību zālē. Ir jau četri no rīta. Miegs man nav nevienā acī. Jūtos laimīga. Patiešām laimīga, jo par spīti tam, ka nekas nenotika tā, kā es biju iztēlojusies, esmu laimīga. Mums abām viss ir kārtībā. Esam kopā.

Kad nokļūstam palātā, mazulīte, ielikta gultā, kliedz. Atnāk mīļa nakti dežūrējoša vecmāte un pieliek mazulīti man blakus gultā, uz sāna, vēders pret vēderu, seja pret seju. Sastingstu un vēroju viņu. Viņa aizmieg. Es neguļu.

Dzemdību izrakstā rakstīts, ka dzemdības ilga 6 stundas. Sešas manas dzīves iespaidīgākās stundas. Sešas stundas pasaules bojāejas. Jo, kā saka, vecajai pasaulei ir jāaiziet bojā, lai rastos jauna - vēl labāka, vēl brīnišķīgāka un pilnīgāka. Mana pirmā meita. Mana pirmā, pirmā meita. 

P.S. Protams, pēc šī pārdzīvojuma, var daudz un dikti analizēt, kas un kāpēc. Kāpēc grūtniecība bija tik ideāla, bet dzemdības ne tik ļoti. Vienmēr biju domājusi, ka esmu stipra un spēcīga, ka man ies tik pat labi kā mammai. Bet jo tālāk laiks iet, jo vairāk es saprotu - ka šis jautājums ir lieks. Mūsu satikšanās ceļš bija tieši tāds un ne savādāks, jo notiek tikai lietas, kas nevar nenotikt. Tam tā bija jābūt un viss. Galvenais, ka mums viss ir labi.

P.P.S. Esmu pateicīga Rīgas Dzemdību Nama brīnišķīgajam personālam, vecmātēm un dakterēm. Apkalpojošam personālam. Tiešām, lieliska pieredze tik satraucošā dzīves posmā. 

KONKURSS: aicinām dalīties arī tevi savā DZEMDĪBU stāstā!

20170111093845-61200.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
piicka 12. janvāris 2017 15:06

Tomēr nav manējā. Pēc apraksta vienkārši ļoti likās, ka varētu būt. :)

elionoreli 12. janvāris 2017 08:45 piicka

Liekas, nav iemesls neatklāt - Gunta Laveniece :)

piicka 11. janvāris 2017 22:45

Malacītes abas ar meitiņu! :)
Vai vecmātes vārdu vari atklāt? :)

elionoreli 11. janvāris 2017 22:43

Kad esmu rakstu jau iesniegusi, atminot tik daudzas detaļas, kuras vēl gribēju pieminēt. Tas, kā vecmāte vadīja vīra roku pār manu vēderu, lai izjūtu, ar kuru daļu jāspiež. To, kā pēc dzemdībām man jautāja, vai es esmu izpratusi visu, kas tika procesā darīts, lai jautāju, ja es ko neizprotu. Kā brīdī, kad tika pielikta vakuuma cepurīte, daktere man piemiedza ar aci, sak', viss būs labi, tas mani tiešām iedrošināja. Pēc vakuuma pielietošanas dakterei it kā taisnojoties teicu "es tiešām ļoti, ļoti centos.." un viņa man mierinoši atbildēja "Es zinu, bet tā vienkārši notiek. Viss kārtībā." Es tik ļoti apbrīnoju dzemdību speciālistus un viņu spēju tik vēlās nakts stundās un sarežģītās situācijās saglabāt mieru, laipnību, atbalstu, drosmi un spēku palīdzēt. Kā arī šajā rakstā izlaidu daļu par to, cik brīnišķīgi, ka kopā ar mani dzemdību namā bija vīrs, cik ļoti drosmīgi aprūpēja mazulīti pirmajās dienās, kad es biju kā izkusis vasks un spēju viņu tikai pabarot, skatīties un brīnīties par viņas skaistumu. Un vēl, un vēl daudz lielu un mazu detaļu. Bet nu jāķeras pie citu stāstu lasīšanas ;)