Kā es nevaru sagaidīt...

Sveikas, topošās, esošās un gatavojošās māmiņas.

Šodien pamodos un pārņēma sajūta, ka vajadzētu sākt rakstīt savu blogu. Par to kā iet, kā gribētos un visu parējo, kas ik pa brīdim mazliet satrauc vai tieši pretēji - iepriecina.

Saka, ka mazie nāk tad, kad tiem jānāk, tagad smejos, jo vienmēr, kad biju mazāka nevarēju saprast kā mana mīļā mamma varēja mani neuzaicināt uz kāzām, apvainojos un bļāvu uz viņu, kas tā par māti vispār - neaicināt uz tik svarīgu momentu, tagad jau saprotu, bet vārdi nāk atpakaļ un vismaz mans mazais nevarēs man neko pārmest, jo gudrinieks izdomāja mammas un tēta kāzas parcelt uz nākošo vasaru, laikam ar domu, lai pats varētu ierasties :)

Jau tagad sāku mazliet nožēlot, ka nesāku rakstīt no pirmajām grūtniecības dienām, lai gan tas nebija nemaz tik sen, šķiet, ka kaut kas tomēr varētu būt jau piemirsies.

Līdz šai dienai man šķiet, ka mana grūtniecība ir viegla, mani nemoka nelabumi, garstāvokļa maiņas, spiedošas drēbes vai vēlme pēc kā konkrēta. Es tiešām varētu apgalvot, ka viss ir tieši tāpat kā agrāk, ja neskaita to, ka Sarkanā armija nezubrūk jau pāris mēnešus, kas, protams, mani priecē.

Tagad sanāk 15.nedēļa pēc MR, pirmā USG gan uzrādīja, ka mazais ir kādas 10 dienas mazāks, bet nepaļaujos ne uz vienu, ne otru skaitli, varbūt, kad nāks tuvāk...

Nevaru sagaidīt vēderiņu un mazā kustības, jo dažreiz liekas, ka tur nemaz neviena nav.

Galvā jau pārcilāju domas par dzemdībām - kā būs, kā es visu gribētu... Man tas viss šķiet tik skaisti, tāda sajūta, ka mazliet pa mākoņiem jau dzīvojos. Lai visām mums ir tik viegli un droši, nepārdzīvo, neuztraucies un saudzē sevi, māmiņ!

Tā kā punča vēl nav nemaz, tad bilžu nebūs, bet ceru ar laiku Jums visām parādīt kā mēs augam! :)