Jo tuvāk lielajai dienai, jo sliktāk guļu

Jo tuvāk nāk finiša datums, jo sliktāk naktīs guļu. Vismaz tādi ir mani pēdējā laika novērojumi. Un naktis man paiet gluži kā Prāta Vētras dziesmā, kurā tiek dziedāts, ka spilvens spiež un sega par šauru, sapnis nekāds un miegs par cauru. Tagad es varu teikt, ka tas ir 100% par mani. Ja vēl pavisam nesen visu nakti varēju nogulēt kā lācis migā un pat iknakts celšanās tualetes apmeklējumam man nebija šķērslis, lai jau pēc pāris minūtēm atkal aizmigtu, tad tagad dzirdu katru mazāko troksnīti, pēc WC apmeklējumiem vēl ilgi vārtos pa gultu, cenšoties pierunāt pie manis atnākt miedziņu.

Naktīs baidos, ka netīšām apgulšos uz vēdera un nodarīšu pāri mazulim, savukārt pagājušā nakts vainagojusies arī ar īstiem murgiem. Naktī murgoju (to nemaz nevēlos nosaukt par sapni), ka klāt ir dzemdību diena. Tas it kā būtu pavisam normāli, ja ne sapņa turpinājums. Bērniņš piedzima tik skaists, bet nedzīvs. Atmodināt un izvilināt no viņa kaut mazu smilkstienu tā arī neizdevās. Pavisam loģiski, ka visu atlikušo nakti nevarēju vairs ne aci aizvērt, nepārtraukti pārdzīvoju un centos sajust puncī mazā kustības, lai apjaustu, vai viss ir kārtībā.

Neatceros, ka šādi murgi mani būtu pavadījuši iepriekšējā grūtniecībā, taču, cik noprotu, ir pavisam normāli, ka, jo tuvāk nāk dzemdību datums, jo vairāk uztraucamies, līdz ar to, nespējam atslēgt savu prātu arī miega laikā. Un rezultāts ir tāds, kāds nu tas ir. Domāju, ka jebkurai topošajai mammai lielākās bailes ir no tā, ka mazajai radībiņai varētu atgadīties kas slikts, līdz ar to, šīs domas mūs pavada pat miegā.

Cik atceros sevi pēc pirmā bērniņa piedzimšanas, satraukums nerimsies vairs ne mirkli arī turpmāk, jo vēl ilgu laiku pēc bērna piedzimšanas naktīs nevarēju aizmigt un klausījos, vai dēliņš elpo. Ne jau velti saka, ka mamma ir un paliek mamma arī tad, kad bērnam ir 20, 30 un vēl vairāk gadu.