25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 12
Jo straujāk tuvojas mūsu otrā bērniņa ienākšana ģimenē, jo vairāk piedomāju pie tā, kāds bija satikšanās brīdis ar pirmo mazuli, kā arī pirmās nedēļas kopā mājās. Mēs bijām jaunie vecāki, kuriem, pavisam loģiski saprotot, nebija lielas pieredzes ar jaundzimušo (pareizāk teikt – nebija vispār nekādas), taču mēs tikām galā. Par spīti tam, ka pirms tam nebijām gājuši neskaitāmos kursos par jaundzimušā aprūpi, lasījuši gudras grāmatas, kā arī sērfojuši internetā, lai sajauktu savas galvas un iedzītu sevi vēl lielākā stresā, mēs ar visu tikām galā. Un, domājams, ka tikām galā labi. Katrā gadījumā, mūsu pirmais bērns ir izdzīvojis un viņam mēs esam labākie un mīļākie vecāki pasaulē.
Šoreiz viss ir nedaudz savādāk. Ir uzkrāta jau neliela paredzīte, mēs zinām, ko nozīmē bērna ienākšana ģimenē (tiesa gan, nezinām, ko nozīmē otrā bērna ienākšana ģimenē), ko patiesībā nozīmē vārds „dzemdības”, bērna vēdera pūšanās, barošana, negulētās naktis utt. Protams, šoreiz viss būs savādāk, jo ir pagājuši jau vairāki gadi, bērns būs cits, arī mūsu nervu šūnas būs jau norūdītākas un mūs neķers satraukums pie katras bērna ieraudāšanās. Tomēr, neskatoties uz šo visu, ir lietas, kas paliek nemainīgas. Un tie ir mūsu pašu vecāki, kuri uzskata, ka mēs ar saviem spēkiem galā netiksim. Tā bija gan iepriekšējā reizē, gan arī šoreiz.
Atceros, ka pēc ierašanās mājās no dzemdību iestādes, drīz vien pie mums ieradās viena mamma, un pēc pavisam neilga laika arī otrā. Jo mēs taču neko nesaprotam un nemācēsim paši tikt galā. Atceros, kā ar sakostiem zobiem baroju bērnu, jo vīramāte sēdēja guļamistabā blakus un visgudri noskatījās barošanas procesā. Tobrīd centos pēc iespējas vairāk novērsties, jo esmu starp tām mammām, kuras uzskata, ka bērniņa barošana ir intīms process, kurā nevajag iesaistīties pārējiem. Domāju, ka manus pārdzīvojumus par šo visu juta arī pats bērniņš, jo pāris dienu vecs viņš tomēr vēl ar mammu ir kā viens vesels. Domāju, ka tad, ja abas vecmāmiņas ar savu pārspīlēto vēlmi palīdzēt un nerimstošajiem padomiem būtu kaut nedaudz piebremzējušas, arī mūsu bērniņš būtu bijis mierīgāks, jo nebūtu uzņēmis manu stresu kopā ar pienu. Ko šādās situācijās darīt? Vīrs aizrādīja savai mammai, kura acīmredzot apvainojās. Arī ar manu mammu negāja vieglāk, jo katra iebilde tiek uzskatīta kā necieņa un nevēlēšanās paklausīt kādam viedam padomam no sērijas „Kad es audzināju bērnus, tad tā nedarīja, pareizi ir šādi...”
Atceroties šo visu, mani pamazām sāk pārņemt satraukums. Patiesībā, būtu melots, ka satraukums pārņem pamazām, jo patiesībā esmu pamatīgi noraizējusies, ka vēsture varētu atkārtoties, un tiklīdz ar mazulīti būsim mājās, mūsu mitekli pārņems omīšu armija.
Kā bija Tavā gadījumā? Vai arī pie jums drīz pēc bērniņa piedzimšanas bez pieteikšanās un jūsu vēlmju uzklausīšanas ieradās omīšu armija, kura visu zina labāk?
Atliek vien izkopt sevī diplomātijas prasmes. Ja man kāds nāktu guļamistabā līdzi skatīties, kā baroju, pateiktu: "Iedzer, lūdzu, tēju kopā ar pārējiem vai ko, mēs pēc brīža jums piebiedrosimies". Ja nu galīgi nesaprastu, tad pateiktu, ka man grūti barot, ja ir vēl kāds klāt, lūdzu, atstājiet mūs vienus. Bez liekas sacepšanās, bet skaidri un konkrēti.
Grūti ir, ja nelūgtie padomi trāpa jūtīgās vietās. bet nu, jebkurā gadījumā vēss prāts ir vienīgā izeja.
Jo mammas ir mammas. Un tēti. Jādzīvo / jātiekas ar viņām būs. Svarīgi ir no savas puses nerīkoties un neizturēties cūcīgi, tajā pašā laikā nospraužot skaidras robežas. Ja nesanāk, tad mammas tomēr tur nav vienīgās, kas vainojamas pie sliktām attiecībām.
Man bija ar nepatikams sakums, mums ir tikai mana mamma,ar kuru attiecibas bija ne visai, mums bij ta ka vina sakuma gribeja macit un aizradit un teicu savu vardu ka es pati tieku gala un man nevajag teikt ko darit, bet bija problema, ka vina ļoti grib but bernam pirmaja vieta, pat tagad kad puikām ir 3.3 un 10men vina joprojam megina but vecaku vieta. Kad vecako puiku vel pati baroju, no viņas izskateja frāze "bernam ir mamma un vecmamma" pat isti nesaprotot ka bernam vistuvakie ir mamma un tetis.
Man ir ļoti laba vīramāte un viņa nekad nav maisījusies bērnu audzināšanas procesā. Iespējams tapēc, ka tas ir viņas vienīgais mazbērns un viņa priecājas par katru iespēju pabūt ar viņu kopā. 😀 Pavisam nesen bija raksts par to , cik sliktas tās omes, kas neskatās mazbērnus, tagad, grib palīdzēt pa daudz 😃, jautājums, ko tad mēs īsti gribam. Lai ome nekur nelien, skrien pēc pirmā izsaukuma, klusē un uzskata par dāvanu iespēju pabūt ar savu mazbērnu.
Mana mamma nekad nav jaukusies un nekad nav devusi nelūgtus padomus. Tomēr viņa vienmēr ir klāt, kad tas nepieciešams un atbild uz jautājumiem, ja tādi ir radušies. Otras omes ir dikten tālu un fiziski nespēk nekur iejaukties😃
Ja jūsu mātes saka - manā laikā bija tā - tad saki - Paldies par informāciju, bet manā laikā ir savādāk.
Visgrūtāk ir tad, ja vecmāmiņa ir ar noslieci uz "es, es, es". Es būšu, kā tu vari mani neņemt vērā, es zinu labāk, man ir pieredze. Un tad skaidrā "latviešu valodā" varam teikt "prijehaļi".
Es domāju, ka ir atkarīgs, vai tā ir mūsu mamma vai vīra mamma. Arī no tā atkarīgs, cik taktiski vai netaktiski atļausimies atbildēt..
Protams, bet viss atkarīgs no rakstura. Es paklusēšu vienreiz, otrreiz, trešo reizi un tad viss sprāgs laukā un neviens nesapratīs,par ko tad dusmojos.. tas nekas,ka tas viss audzis augumā.
Es dzivoju talu no vecmammam, ta ka man sis viss nebija japiedzivo. Toties tagad kad TIKAI reizi gada ierodos LV apciemot savejos, tad mana mamma katru reizi atlaujas kritizet manu bernu. Shigada brauciens beidzas ar to ka neiztureju, aizradiju, protams viss beidzas ar apvainosanos un nu jau menesi ka nerunajam. Un es arvien parliecinos ka esmu prieciga ka varam but sava mazaja pasaulite un dzivoties ka mes gribam, nevis pec vecmammu likumiem.
Piekrītu. es gan varu teikt, ka man ļoti paveicās, mamma bija man blakus pirmajā dienā un viņas padomos es ieklausījos, šo to izmantoju, šo to nē, bet nekad neesmu teikusi, ka pati labāk zinu kā uadzināt manu bērnu. Kad piedzima Katrīne, pirmais es zvanīju mammai, jo biju aizmirsusi vienu otru lietu, bet viņa atcerē'jās.😀
Zini pēc savām izjūtām varu teikt, ka iespējams mammas grib būt noderīgas, viņas nevar samierināties ka lielas bērns izaudzis, zemapziņā viņas ilgojās pēc tā mazulīša, kas bija viņai un viņā redz savu lielo bērnu.😀
Tici man ar nākamajiem bērniem ir savādāk. Pirmdzimtajam visi radi apkārt spieto, bet ar nākamajiem tas pulciņš saplok un kļūst rāmāks!
Vieglāk pateikt nekā izdarīt.. Ir cilvēki,kuriem nav mēra sajūtas un kaut kā pateikšana beidzas ar asarām un apvainošanos,jo liekas,ka visiem jāpakārto dzīve citiem cilvēkiem.
viss ir atkarīgs tikai no tevis pašas. Nosaki dienu, kad omītes brauc ciemos uz svētkiem un pēc tam taktiski palūdz doties prom, jo jūties nogurusi un vēlies palikt ar bērniem.
Paldies Tev par iedvesmu 😀 Viss būtu lieliski, ja paciemošanās ilgtu stundiņu vai divas, bet tās parasti ieilgst vairāku dienu garumā. Ļoti ceru, ka šoreiz viss būs savādāk 😀
Mūsu ģimenē arī bija šis ilgi. Ļoti ilgi, nelīdzēja "maiga" norādīšana, līdz tas beidzās ar pamatīgu kašķi,jo man vienkārši tas bija apnicis. Bet nu ciena manu viedokli un vairs nejaucas+ esmu uzaudzējusi biezāku ādu.
Ceru,ka Tev nebūs tik traki kā domā un situācija atrisināsies pati no sevis!
Padari omīšu palīdzību konstruktīvu - palūdz iziet pastaigā ar vecāko mazuli uz pāris stundām, vai aizvest to uz kino/teātri/nodarbībām, pastāsti, ka tas tiešām tev atvieglotu dzīvi!
Palūdz iziet pastaigā ar zīdaini, kamēr tas guļ saldā miedziņā.
Palūdz iepirkties pēc saraksta. Ja akurāt nesaprot, ļauj gatavot pusdienas/vakariņas 😀
Un laiks audzēt biezu ādu, pasaki paldies par padomiem un turpini darīt kā tev labpatīk!