Jaunais sākums jeb Superbēbīša dzemdību stāsts

17.jūlijā zināju, ka satikšu tevi pavisam drīz.  Es gan biju iedomājusies , ka tieši šis datums kļūs par to ļoti nozīmīgo, bet Tu izvēlējies mazliet uzgaidīt un piemeklēt īpašu datumu pati sev! Pareizi jau ir – vienā dienā tika daudz svētku!! Vecāku kāzu jubileja, vecvecmammas dzimšanas diena, katram taču vajag savu dienu, vai ne?

17. jūlijs, mūsu kāzu jubileja, ko saprotams, pavadījām pavisam mierīgi! Vienīgās aktivitātes – plāns kaut kur pavakariņot un doties pie vecmātes uz slimnīcu paklausīties tonīšus! Visa diena pagāja ārkārtīgi mierīgi – ar ziediem no mīļotā vīrieša, darbošanos pa māju un gaidīšanu. Tā nu tika pavadītas visas pēdējās dienasJ  Devāmies vakarpusē pie dakteres abi ar vīru. Vakarpusē ap plkst. 17:00iem satikāmies Bulduros ar vecmāti un mierīgi sēdējām un klausījāmies Tavos ritmiskajos sirdspukstos. Sajūta, protams, īpaša bez gala! Ikvienam, kas to dzirdējis,  nav jāstāsta, cik ļoti īpaši un aizkustinoši ir šie mirkļi.. Vecmāte saka, ka viss kārtībā,  tonīši labi, pati mierīga, visi rādītāji normāli, arī dzemdes aktivitāte, it kā vēl neliecina, ka būs jādzemdē.. vismaz tuvākajā laikā! Tad nu beigās vēl nolemjam, ka uzrāpsimies uz krēsla un paskatīsimies cik tie visi procesi tur tālu! Vecmāte, saka, ka tik vienam pirkstiņam vien vieta, tātad, atvērums – 1cm.. es tā klusībā pie sevis nodomāju un nolemju vēl gaidīt! Vēl atvadoties no vecmātes, sasmaidāmies, ka ja līdz nedēļas beigām nekā nebūs, izdomāsim kurā datumā labāks horoskops un tad nāksim dzemdēt!

Izejot no Bulduriem, mani piemeklēja tās patīkamās Brekstona Hiksa kontrakcijas! Viņas tiešām bija patīkamas un regulāras J Burtiski smaidīju un baudīju. Aizgājām ar vīru svētku vakariņās, turpat uz Jomas ielas.. pasēdējām, papļāpājām un es tik saku, ka redz kā – aizgājām uz slimnīcu un sastimulējām ar domām vien J Ik pēc 10 minūtēm, vakariņu laikā, pie manis iegriezās patīkamā vēdera vilkšanas sajūta. Mazliet jau kaitināju vīru un biju jau arī mazliet pati sabijusies, ka ja nu tomēr šoreiz jau ir pa īstam, tomēr sāpju intensitāte nebija tik liela, lai līdz galam noticētu, ka viss sācies! Tā nu mierīgi devāmies mājās, gaidīdami, kad tad nu lielais mirklis būs klāt! Pēc dakteres teiktā – līdz nedēļas beigām, droši!

Nakts uz 18. jūliju – pāris sāpes, kuras, saprotams, ka pierakstu, ja nu gadījumā pēkšņi paliek regulāras, zināšu vismaz cikos sākās! Mostos ik pa laikam no sāpēm, bet nu tādām tīri ciešamām! Ir sāpītes, pie kurām vajag pozu pamainīt, notupties vai pielietot kādu elpošanas vingrojumu, bet nu nekas tik ļoti nepanesams!

No rīta viss turpinās – ar nelieliem pārtraukumiem parādās pa kādai sāpītei, bet nu izelpojamas! Vismaz ciešos un par cik varu izturēt, nešķiet, ka ir pa īstam! Ap 14:00 sāpītes jau palika diezgan regulāras – nu 10 – 15 min intervāls, bet nu atkal jāatkārtojas, ka dēļ tā, ka varēju izturēt, nedomāju, ka īstās!

Dienā vēl sarunājām ar lielo puiku uz jūru aizstaigāt, pa ceļam vēl noklīdušu suni izglābām, kuram sagaidījām glābēju no Slokas patversmes, tajā mirklī pat par sāpēm aizmirsu vispār, jo bija sunītis jāžēlo. Tad nu atkal, iemesls apšaubīt dzemdību tuvumu J Padzīvojāmies pie jūras, pastaigājāmies un tad jau atpakaļ mājās! Sāpes atkal atgriezās! Ar neapsakaužamu regularitāti no 16:00 ik pēc 10 minūtēm.. bet tuvāko stundu laikā intervāls nesamazinās. Zvanu vecmātei – tīri tā – intereses pēc, ko darīt, kā darīt, varbūt jau, ka ir pa īstam.  Saku, ka man vēl doma līdz lidostai aizbraukt, mammu pavadīt atpakaļ uz Angliju, ilgi tagad neredzēsimies, nu jā – un mazo viņai ar nesanāca dzīvajā sagaidīt! Bet nu vecmāte saka, droši , dodies uz lidostu un tad sazvanāmies! Tā arī darām!  Sēžamies mašīnā un laižam. Sāpes turpina mani pavadīt visu laiku, nu jau tāda kārtīgāka elpošana vajadzīga, lai paciestu, bet nu lielu brēku netaisu, un vīram ar saku, ka nē, nē – viss kārtībā.. nav vēl tā sajūta, ka būs! Lidostā jau satiekos ar māsu, kura, šķiet, uztraucas vairāk par mani pašu un bažīgi pie katras manas sāpītes skatās pulkstenī vai sāpju intervāls nav samazinājies!  Tā nu pavadīju mammīti un nolēmu, ka lidostā jau nu nedzemdēšu, laižam atpakaļ mājas skatīties, kas notiek tālāk! Jāpiebilst, ka lidostā gan tas intervāls samazinājās līdz 7 minūtēm! Bet satraukums mani bija pametis – pilnīgi un galīgi. Tiek vien, cik nepatīk sāpes. Kā jebkuram normālam cilvēkam! Mājas no lidostas biju ap 22:00.. Zvanu vecmātei, stāstu, ka lidostā sāpītes palika biežākas, tomēr atgriežoties mājās tās atkal palika retākas. Vēl pa starpai izdomāju pārbaudīt vai nav atkal Hikss ciemos atnācis ar savām viltus kontrakcijām, iegāju dušā – lieki piebilst – sāpes nemazinājās! Tā nu to stundu staigāju pa māju tupdamās, stenēdama un domādama, būs vai nebūs. Ar vecmāti sarunājām stundas laikā sazvanīties un izlemt, ko darīt! Vīrs tik ik pa laikam tāds manāmi satraucies, nu braucam, tagad jau braucam, varbūt jau jābrauc?? J pulkstenis 23:00 vakarā – laiks atkal zvanīt vecmātei – nu laikam jau jāatzīstas, ka sāpes jau tādas, ka priecīga neesmu! Sarunas laikā ar vecmāti, pastāstu, ka dušā sāpes nepāriet, bet intervāls arī nemazinās! Vēl joprojām – 10 minūtes! Lēmums tomēr tiek pieņemts, un vecmāte saka, ka labāk jau aizbrauksim un paskatīsimies. Ja viltus, varēsim braukt atpakaļ mājas un gaidīt tālāk! Tad nu vēl jāpiebilst, ka paši dzīvojam Pumpuros, kas atrodas Jūrmalai pa vidu, sarunāts, ka aizbrauksim pakaļ vecmātei -  Kauguros – Jūrmalas tālākajā galā un tad atpakaļ brauksim uz Bulduriem visi kopā! Nu skaidrs – Bulduri, nu atkal otrs, šoreiz Jūrmalas sākuma gals!

Un tad sākās! Plkst. 23:05 – vīram saku – braucam! Man, protams, visas mantas saliktas, stāvu kaujas gatavībā un ik pa mirklim izelpoju sāpītes! Vēl tik lielajam puikam izstāstām, kas , ko, kā – ka varbūt būsim šonakt atpakaļ, varbūt pēc pāris dienām jau trijatā.. Pēkšņi, kad jāiet no mājas ārā, vīrs saka:’’ pagaidi mazliet, man biksēm poga notrūka.’’ Tad nu viņš ņēmās piešūt pogu J Es jau ar neko – šuj, šuj -  viss kārtībā J kamēr izkasījāmies no mājām, jau vēl 15 minūtes pagāja un mašīnā iesēdāmies 23:20. Vecmāte jau zvana un jautā – cik tad tālu esat, saku, ka tik tagad no mājas braucam ārā! Jūtu tik vienu – pie katras manas sāpes, vīra labā kāja uz gāzes pedāļa uzspiežas stiprāk un stiprāk! Par ko, neatceros, bet nu tāds atklātais stress mašīnā nevaldīja, ik pa laikam vēl iesmaidījām par šortu pogu, kura izdomāja notrūkt īstajā brīdī! Vēl tikai, ik pa brīdim, atgādināju, ka īpaši steigties nevajag, jo tad, ja pieķers, tad laika būs vēl mazāk un ka ātrāka braukšana manī kāpina adrenalīnu! J kas noteikti nav nekāds dzemdību bremzētājs! Šajā mirklī jau laikam bijām pieņēmuši, ka laikam ir pa īstam! Pa ceļam, protams, pēkšņi priekšā ieraugam zilās bākugunis – forši, vēl tikai policiju vajadzēja! Bet šoreiz paveicās! Apturēja kādu, kas brauc mums pa priekšu. Mēs turpinājām ‘’nesteidzīgi’’ doties uz priekšu! Satikšanās vietā iesēdinājām mašīnā vecmāti, atkal jau pa kādam joka, visi pasmejamies, bet nopietnība mašīnā parādās tajā mirklī, kad vecmāte piefiksē, ka manas sāpes pēkšņi zaudē savu regulāro 10 minūšu intervālu un es no aizmugures dzirdu balsi, kura saka:’’3minutes.. ooo – tas gan bija ātri – 1.5 minūtes’’ Es tik vēsā mierā saku, ka nu jau varam dzemdēt arī mašīnā – vecmāte ir, tīras drēbes un dvieļi arī koferos, bagāžniekā  ir, gan jau siltu ūdeni ar kaut kur pa ceļam dabūsim J  Tad, ievērojot absolūti visus ceļu satiksmes noteikumus, strauji tuvojamies Bulduru slimnīcai. Vecmāte tik paķer somu un saka, ka ies jau piezvanīt pie durvīm, lai apsargs atslēdz durvis, es tikmēr tupus, rāpus ieķērusies vīram elkonī, mēģināju tikt uz priekšu!

Vecmāte uzsēdināja mani uz krēsla, lai paklausītos tonīšus un paskatītos cik tālu esam tikuši, es biju nobriedusi kādiem 4 centimetriem, nu man tā likās, tomēr vecmātes paziņojums par atvērumu, kurš jau ir 8cm – laikam sapriecājos, nezinu J bija jau doma paklausīties vēl tos tonīšus, bet nu īsti nesanāca! Vecmāte gan mašīnā stāstīja kā mēs tā smuki aizbraucot uz slimnīciņu, tonīšus paklausīsimies, iekārtosimies pēcdzemdību palātā, pārģērbsimies, sagatavosimies utt utt J tāds skaists scenārijs J patiesībā bija tā, ka vecmāte, dikti žigli pārģērbās, aizsūtīja vīru pēc dzemdību komplektiņa, drēbītēm, ūdens utt – paspēju vēl atcerēties, ka ūdeni neesmu nopirkusi :P savu dzemdību kleitu mugurā nepaspēju uzvilkt, toties, beidzot piepildījās mans sapnis, tikt pie slimnīcas kleitas – un Bulduros tā tiešām bija skaista – ar daudzām, zilām rozītēm J Knapi uzvilku kleitu, tad iekārusies vecmātei kaklā, burtiskā nozīmē, aizvilkos līdz dzemdību zālei, kamēr vīŗs gādāja man ūdeni un mazuļa drēbītes.. Dzemdību zālē tik vien kā vienu reizi paspēju notupties pie gultas, pasakot, ka tagad gribu, lai mīļotais pamasē man plecus, sabēdājos, ka neviens man apakšā nav palicis paladziņu, jo redz, es tagad esmu visu grīdu piesmērējusi un tad nu atceros tikai vienu – sajutu, ka viņa ir klāt – tepat, tepat ! un šajā brīdī man gribējās, lai kāds visam procesam nospiež pauzi! Gribējās ‘’bikucīt’’ atpūsties!  Viens teikums no vecmātes – tu tagad nepretojies, mēs tevi uzliksim uz galda – nezinu vai pretojos, vai biju paklausīga, bet attapos uz dzemdību krēsla, knapi paspēju pateikt SSSSSSSSSSSSSS un kāds tika uzlikts man uz punča! Vienā mirklī!

Sāpes pagaisa, laiks apstājās un mēs bijām kopā.. Tiek pierakstīts laiks, un tiek gaidīts pirmais bļāviens.. tas gan nāca mazliet vēlāk, mazajai bija nabassaite ap kaklu, bet daktere, pirms paspēju saraudāties, nomierināja – viss ir kārtībā! Mazā tika pie savas pirmās godam nopelnītās atzīmes – 8 un šajā brīdī Bērziņu ģimene kļuva vēl stiprāka! Daudz, daudz stiprāka!

Tātad – 23:20 devāmies ārā no mājas un jau pēc nepilnas stundas Tu, mazais brīnums, vārdā Līna Grieta Bērziņa, ļāvi uz sevi palūkoties un iemīlēties!

Paldies Tev, mazā, par vieglām un ātrām dzemdībām! Tagad, mums, jūlijā par vēl vienu skaistu dienu vairāk – Tava dzimšanas diena – 19.jūlijs, lai vienmēr ir Tava laimīgāka diena gadā! Jāpibilst vien, ka šī diena Bulduru slimnīcā bija nu dikti ražīga :)