Izvēlējos kļūt pieaugusi

Mans pirmais blogs bija par jaunām mammām. Tas tika publicēts pirms 10 mēnešiem, savācot 14 tūkstošus lasījumu. Komentāri “bira” straumēm, atstājot pateicību par to, ka šī tēma ir aizsākta. Tajā brīdī es sapratu, ka mūsu ir daudz, un mums ir jāturas kopā.

Meitiņu laidu pasaulē mēnesi pirms savas 20. dzimšanas dienas, formāli biju 19 gadus veca. Dzemdības bija skaistas, meita dzima vannā. Arī grūtniecība bija viegla un bez sarežģījumiem. Bērniņš tika plānots, tā bija apzināta izvēle, kuru es nekad neesmu apšaubījusi vai nožēlojusi. Jau vidusskolas pēdējā klasē zināju, ka pēc skolas veidošu ģimeni, ko diži neslēpu.

Manu lēmumu ietekmēja vairāki faktori. Runājot par augstskolu – es tobrīd neredzēju sevi studējam. Likās, ka skolas solā esmu “atsēdējusies”, ka pienācis laiks dzīvot īsto dzīvi. Vienmēr esmu bijusi “teicamniekos” un “labiniekos”, pamatskolas laikā biju skolas prezidente, vidusskolā nopelnīju sudraba liecību. Taču viss, kas man bija, bija sausas zināšanas. Vēlējos iegūt darba pieredzi (ko arī ieguvu un uzskatu to par ļoti vērtīgu), komunicēt ar cilvēkiem, piedzīvot patstāvību un dibināt ģimeni. Turklāt - man nebija ne jausmas, kādā jomā vēlos strādāt. Variantu bija daudz, jo man netrūkst hobiju un prasmju, taču domas šāvās miljons dažādos virzienos. Nevēlējos “šaut uz dullo”, tādejādi pieļaujot milzīgu kļūdu.

Vēl viens iemesls bija mans mīļotais cilvēks. Mums ir paliela vecuma starpība, redzēju, ka viņš ir gatavs ģimenei, vēlas māju un bērnus. Es vēlējos to pašu. Turklāt mans vīrietis finansiāli ir spējīgs nodrošināt ģimeni, tādēļ raizes par to, kā sagādāt visu mazulītim nepieciešamo, uz mums neattiecās. Es nekad neizlemtu par labu bērniņam, ja nezinātu, kā mēs viņu apgādāsim – tas diemžēl ir faktors, kas kļūst par “klupšanas akmeni” daudziem gados jauniem vecākiem.

Trešais un pats svarīgākais iemesls biju es pati. Mana mīlestība pret bērniem. Mana vēlme kļūt par māmiņu. Mana apņēmība izveidot ģimenes ligzdiņu, par spīti tam, ka bijušie klasesbiedri vēl arvien sēž skolas solos.

Jau pavisam agrā bērnībā es centos līdzināties pieaugušajiem. Mamma varēja runāt ar sausu muti, lai mani aizdabūtu rotaļāties pie bērniem, taču es labprātāk izvēlējos palikt ar viņu. Patiesībā man vienmēr ir bijis mazliet problemātiski komunicēt ar vienaudžiem – mani lielākoties neinteresēja tas, kas aizrāva citus. Dažādas nebēdnības un dumpošanās likās muļķīgas. Man vienmēr ir bijuši sava vecuma draugi, bet tie visbiežāk bija tādi paši kā es – mierīgi mājās sēdētāji, kurus interesē grāmatas, sports un ēst gatavošana.

Kad man mazai tika jautāts, kas es būšu, kad izaugšu, es atbildēju “mamma”. Spēlējoties ar mazo māsu, es spiedu viņu sēdēt zīdaiņu ratos un vadāju ap māju, gatavoju viņai ēst un baroju. Kad es mazliet paaugos, centos darīt visu, lai varētu būt mazu bērnu tuvumā. Tiklīdz man iedeva paauklēt kādu mazu bērniņu, es iztēlojos, ka tas ir mans. Man varēja būt kādi 10 gadi.

Viss kļuva nopietnāk, kad mana labākā draudzene 16 gadu vecumā kļuva par māmiņu. Tas notika uzreiz pēc pamatskolas, un es viņu atbalstīju. Bieži pēc skolas ciemojos, palīdzēju aprūpēt dēliņu, devos ar viņu pastaigā, baroju, mainīju pamperus un midzināju. Viņa man to nelūdza, taču es vēlējos palīdzēt, turklāt jutu, ka viņai noderētu draudzīgs plecs. Nē, šis nebija tas gadījums, kad bērnu uzaudzināja vecvecāki. Daži var neticēt, bet mana draudzene ir laba mamma.

Šī bija mana pirmā īstā un ilgstošā saikne ar mazuli. Es viņu iemīlēju no visas sirds un sapratu, ka to spēju. Turklāt biju apguvusi visas pamatiemaņas, lai aprūpētu un audzinātu bērnu. Zināju, ka dienā, kad atradīšu īsto cilvēku, es būšu gatava kļūt par mammu.

Liekas, Dievs man piekrita, jo atsūtīja tieši tādu vīrieti, ar kuru jau pirmajā sarunā aizsākām diskusiju par ģimeni un bērniem. Vairs nezinu, cik ilgs laiks pagāja, līdz tiešām izlēmām par labu bērnam, taču tas nebija ļoti ilgs – zinājām, ko gribam, un tā arī darījām.

Nu jau 13 mēnešus esmu mammu. Negribu sevi lielīt, taču man patiešām tas padodas. Ne mirkli prātā nav ienākusi doma “es kļūdījos” - viss ir tieši tā, kā es to gribēju, un es esmu ļoti laimīga. Ieva mani ir padarījusi par daudzkārt labāku cilvēku, šajā laikā esmu iemācījusies tik daudz – audzināt bērnu, gatavot ēst, plānot, risināt problēmas, cīnīties ar slimībām, organizēt un vēl un vēl. Jūtos kā pilnīgi cits cilvēks, iekšēji daudz bagātāka.

Manuprāt, lielākā ienaidniece sev, esmu es pati. Radi, līdzcilvēki un draugi mūs atbalsta, neesmu saņēmusi nosodījumu. Taču brīdī, kad veikalā pie kases meita sāk bļaut pilnā kaklā un rauties ārā no ratiem, bet man ir jāsavāc kaudze ar pirkumiem, un cilvēki sāk interesanti skatīties, man neliekas, ka viņi domā – bērniņš ir noguris vai audzē zobus. Nē, es uzreiz iztēlojos, ka viņi domās mani nosoda – re, kāda jauna mamma, galīgi netiek galā ar savu bērnu. Un tas man ikdienā traucē.

Arī brīžos, kad nopietni diskutēju ar kādu māmiņu jau gados, sarunas laikā cenšos viņas acīs atrast izsmiekla vai neticības ēnu, kaut ko, kas teiktu – un ko tu vispār saproti?

Tādēļ es izmisīgi cenšos “panākt” šīs mammas – daudz lasu, jautāju, diskutēju, salīdzinu viedokļus un izsveru. Es cenšos no visas sirds, un tā, manuprāt, ir vēl viena jauno māmiņu iezīme – mēs cenšamies daudz vairāk par citām, lai kaut ko nepalaistu garām un mūs uztvertu tikpat nopietni kā pārējās mammas, kuru vecums izstaro kait nelielu pieredzi un viedumu.

Droši vien daudziem rodas jautājums – vai nerodas vēlme ņemt un aizbēgt no visām šīm pieaugušo nebūšanām? Ziniet, ir bijuši tādi brīži. Bet ne tādā izpratnē. Es nealkstu pēc klubiem un alkohola, es nevēlos atstāt bērnu (tiešām nevēlos, ja kaut kur aizeju bez viņas, nemitīgi gribu raudāt un esmu nemierā). Taču ir dienas, kad vēlos ar labāko draudzeni un mūsu bērniem aizbraukt uz boulingu, citreiz sagribas randiņu ar mīļoto cilvēku, tas var būt kaut vai Zoo dārzs, galvenais, ka ārpus mājas. Es mīlu savu ģimeni, visu vēlos darīt kopā ar viņiem, nejūtu vēlmi no viņiem atpūsties.

Uzskatu, ka cilvēkam ir jādara tas, ko viņam liek sirds. Un man tiešām gribētos, lai itin visi spētu noticēt, ka arī mana vecuma mammas var būt kolosālas (ņemot vērā to, ka neviens nav ideāls), ka mēs neesam sliktākas un spējam izaudzināt brīnišķīgus bērnus. Turklāt mums ir vairāk enerģijas, lielāka atdeve un azarts, mēs esam atvērtākas jaunajam un neesam noslēgušās pasaulei. Tas tā, vispārinot.

Kaut kad nākotnē man būs vēl kāds bērns. Jo es mīlu to, kas esmu, un ko daru.

Viss ir mūsu rokās!