Ilgi jau vairs nenoslēpsim! Albertam būs brālītis vai māsiņa! Jippiiii!

Jā jā! It kā jau gribējās noslēpt ilgāk, bet tomēr arī dalīties priekā gribējās, tādēļ izveidoju citu profilu un ieliku dažas ziņas, bēt ehh. NU jau apnika pa diviem kontiem šiverēt.

Tad nu saku skaļu, priecīgi un atklāti - VĪTOLĢIMENĪTĒ 2014. gada Janvāra sākumā ieradīsies mūsu otrais bebuks.

Līdz pagājušai piektdienai nezinājām, kāds laiks, kad gaidāms un vispār biju kā uz adatām, jo HCG analīzēs uzrādījās liels cipars. Prātojām vai tik nav dvīņi, bet nē. Piektdien USG dakterīte Zaļkalne man parādīja mazu mīļu brīnumiņu un noteica laiku 8 nedēļas un 1 diena.

Šobrīd ir 8. nedēļas un 6. dienas. :)

Priecājos bezgala. Arī vīrs ir sajūsmā. Bailītes tikai par to, kā mēs ar Albertīno un mazuli tiksim galā. Jā. Starpība bērniņiem būs tiešām maza. Laikā, kad mazulītim vajadzētu dzimt, Albertam būs tikai 1 gads un 2 mēneši. UUUh. PA galvu jaucas domas - kā spēšu tikt ar abiem galā, tomēr vīrs mierina un sola palīdzēt cik vien viņa spēkos.

Grūtākais šobrīd ir mazgāt Albertam dupsi, jo pusēns jau sver teju 9kg un cilāt viņu nemaz nav viegli.

Pēdējā laikā moca arī nogurums un slinkums. Tomēr kaut kā cenšos saņemties un apdarīt nepieciešamos mājas darbiņus, lai nebūtu māja kā peļu midzenis.

Albertam arī šobrīd jāsteidz pakaļ un jāsargā, jo mazais aktīvi rāpo un jau ceļas kājās, tomēr līdzsvaru netur vēl tik stabili un gāžas pēc pirmajām minūtēm. UUH. Pārdzīvojām arī nelielu izbīli. Mazais gultiņā cēlās kājās un krita. Ar uzaci/plakstiņu kaut kā neveiksmīgi atsitoties pret gultas malu. Ieskrambāja virs acs tādu kā brūcīti. Sākumā tik ļoti satraucos - domāju ka ātrā palīdzība jāsauc, tomēr par laimi bija kam pazvanīt. Piezvanījām mūsu paziņai, kura mācās par ĢĀ - nosūtījām bildītes ar pušumiņu un viņa nomierinājā, ka slimnīcā mūs noteikti neliks un arī ātrā palīdzība te lieka. Lai pavērojot, vai nav mazajam nelabi un vai nav miegains - ja viss kārtībā, tad tikai izbīlis. Un tiešām - viss kārtībā. Mazajam pušumiņš jau sen kā sadzijis - nevar pat manīt ka bija kas sasists.

Bet tās sirdsāpes, kad redzi savu mazo tik nelaimīgi raudam. Liekas ka pašai sāp.

Pēdējās dienās mazais īpaši niķīgs, jo pirmie divi zobiņi kā divi pavasara stādiņi braši spraucas no apakšējās smaganiņas.

Arī pati neesmu visai apmierināta. Krenķis par lielo svaru, kuru tā arī nepaguvu pēc dzemdībām dabūt nost. Krenķis par savu slinkumu. Krenķis, ka normāli neko nespēju ieēst. Kad gaidīju Albertu i nedomāju par nelabumiem, nebija ne raize, kad būtu skrējusi draudzēties ar balto keramikas draugu, bet nu... Uhh. Ik viena smarža, smaka, dvaka raisa riebumu. Šķebina nepārtraukti.

Labi, ka vakaros atsteidz mājās vīrs un varu uz mirkli elpu ieviklt. TAd Albertam lielie prieki, jo tētis dauzās un višadi citādi izklaidē mazo nemiera gariņu. Vismaz pēdējās enerģijas paliekas tiek iztērētas un vakarā var doties migā.

Uhh.. Pārlasīju un.. :D sanāca tāds kā žēlošanās blogs. :D

Jums arī gribējās grūtniecības sākumā kādam pažēloties un pasūdzēties???